«Iepazīsimies, Fakeri» («Kino 19» – līdz 27. janvārim pulksten 15.40, 17.45, 19.50).
“Iepazīsimies, Fakeri” (“Kino 19” – līdz 27. janvārim pulksten 15.40, 17.45, 19.50).
Līgavas un līgavaiņa vecāku tikšanās, ja tā varētu teikt, atrodas kāzu neizbēgamo “priekšdarbu” saraksta galvgalī. Bet ne tik bieži viss šajā “frontē” rit tik gludi, kā cerēts. Kāda puisieša attiecības ar konservatīvi stīvajiem iecerētās vecākiem centrā licis Džejs Roučs (zināms arī kā “Ostina Pauersa” režisors) savā 2000. gada komēdijā “Iepazīsties, mani vecāki” un pagājušogad uzņemtajā turpinājumā “Iepazīsimies, Fakeri”. Tajā Gregs (Bens Stillers) beidzot ir salīdzis ar nākamo sievastēvu Džeku (Roberts de Niro), un izskatās, ka viņa un Pemas (Terija Polo) kāzām šķēršļu vairs nav. Līdz brīdim, kad Pemas vecāki satiek Grega vecākus Bērniju un Rozu (Dastins Hofmans un Barbara Streizande)…
Fakeri? Tik rupji uz afišām gan spiesti izrakstīties tikai latvieši un citi, kas sveštautu izcelsmes īpašvārdus transkribē pēc izrunas. Jo uzvārds “Fockers” tiešām izvēlēts to pašu izrunas īpatnību dēļ, pēc kurām cienījamā eiropiešu spēle futbols, dēvēta pa jeņķu modei – “soccer” –, fonētiski neko daudz vis neatšķiras no “sūkātāja” (“sucker”). Lieki piebilst, ka uzvārda “daiļskanība” filmā locīta, mocīta, muļļāta, vīļāta, žņaudzīta un lauzīta visos iespējamajos locījumos un vārdšķirās (tādēļ vien, lai noprastu jaunā “vārddarinājuma” nozīmi, piemēram, izteikumā “Mēs viņu fakerizējām”, uz filmu, šķiet, nez vai jāiet).
Ja filmas vērtību automātiski nodrošinātu titulētu aktieru uzaicināšana, “Fakeri” vienā rāvienā būtu nolemti vismaz Oskaram. Jo arī irgoties un zirgoties jau zvaigznes spēj gardi un aktieriski profesionāli. Bet. Vai “Fakeri” pretendē uz asprātīgas, gudras, izdomas pilnas, īsāk sakot, oriģinālas komēdijas statusu? Ne vismazākajā mērā. Šis nav arī tas gadījums, kurā kā no malkas pagales ar cirvi drāzto tēlu neaptēstība būtu novesta līdz pilnībai – kičīga ebreju humora galējības šarmam. Vai filma vieglprātīgi izšķērdē jaunu joku “izplēšanas” iespējas un esošos pārstrādā, kamēr no sākotnēji uzjautrinošas padarīšanas pāri paliek slapja vieta? Tieši tā. Vai, ņemot vērā iepriekšteikto, “fakerizēto” zvaigžņu darbošanās vispār “riskē” kādu sasmīdināt? Jā. Ne pārāk smalka humora cienītājus, kas par apmierinošu joku avotu atzīs cilvēku un dzīvnieku seksuālās problēmas un “tualetes tematiku”. Tiem, kuru atmiņās svarīgu vietu ieņem Roberta de Niro un Dastina Hofmana hrestomātiskās dižlomas, šī viņu parādīšanās smieklu vietā gan drīzāk var uzdzīt raudienu. Bet var jau būt, ka tamlīdzīgas izjūtas pārņem tikai dažus dīvaiņus okeāna šajā pusē. Vidusmēra amerikānim tas viss ejot pie sirds tīri labi.
