Pagājušajās brīvdienās gadījās piedzīvot interesantu nakti. Brīnišķīga atslodze no darba nedēļas mijās ar nopietniem piedzīvojumiem, kas ļāvuši man izdarīt pāris secinājumu par ikdienas jelgavnieku un cilvēku dzīvi vispār.
Pagājušajās brīvdienās gadījās piedzīvot interesantu nakti. Brīnišķīga atslodze no darba nedēļas mijās ar nopietniem piedzīvojumiem, kas ļāvuši man izdarīt pāris secinājumu par ikdienas jelgavnieku un cilvēku dzīvi vispār.
Sestdienas rītā, vēl tumsā, pēc pulksten sešiem autobusu pieturā malkoju karstu šokolādi, kad blakus apsēdās kāds cienījamu vecumu sasniedzis kungs. Atbalstoties uz slotas kāta, viņš ieskatījās tuvējā atkritumu urnā, bet vēlāk iekārtojās uz soliņa. Ne brīdi neminstinoties, nedaudz aizsmakušā, bet varbūt vecuma samocītā balsī viņš sāka dungot (varēja noprast, ka ļoti patriotisku) dziesmu no savulaik varbūt strēlnieku gaitās dungotā repertuāra. Atceros tikai pāris vārdu – “tu brīva (..) tev dzīvot, Latvija..”. Smuka melodija, mazliet skumīga, viņam sentimentāla, bet siltam un sniegotam janvāra rītam gluži piemērota. Sevišķi laikā, kad atceramies deviņdesmito gadu sākuma janvāri. Klausoties kunga dungošanā, uzreiz nodomāju, ka tas ir iestudējums, lai mēs, brāļi latvieši, protamies ar kādu santīmu izlīdzēt. Tā arī bija. Ar pārdesmit santīmiem atbildot viņa lūgumam, turpināju baudīt kūpošo dzērienu. Večuks atkal uzdziedāja kaut ko uzmundrinošu no cīņu gaitām. Tajos laikos viņš noteikti nenojauta, ka vecumdienas pavadīs ubagojot, bet no dungotā tā arī nesapratu, ko kungs domā tagad. Vai viņš jūt gandarījumu, ka cīnījies par savas valsts brīvību? Aizvien vēl viņš dzied, un nožēlu manīt viņa balsī nevarēju. Varbūt gaismā dzīves sagrauztais skatiens par to liecinātu?
Brīdi vēlāk, mājup ejot, pie kāda lielveikala pensijas vecuma sētniece palūdza apraudzīt puisi, kas rīta agrumā tupēja pie tirgotavas sienas. Pavisam normāla izskata cilvēks, nospriedu, ieraugot sēdētāju. Ielu slaucītāja vēl bažījās, ka tik policija neieliek jaunieti atskurbtuvē. Mani mēģinājumi sākt sarunu ar nakts nogurdināto puisi beidzās ar tikai ārstiem izprotamu lēkmi. Mediķi jau steidza palīgā. Bet puisis, kas laikam bija mēģinājis tikai izrauties no ikdienas, vēl pirms padošanās nervu vājumam sacīja, ka lūdz Dievam palīdzību nomirt, viņš jūtot sevi tikai kā nelaimi šai pasaulei… Pēc nomierināšanās puisis atkal runāja pavisam saprotami, un mēs ar sētnieci, viņu balstīdami, nesapratnē uzlūkojām viens otru. No kabatas izkritusī ampuliņa ļāva noprast, ka viņš nav paspējis sev palīdzēt. Kā taisnodamies, lauzītā un trīcošā balsī jaunietis atzinās, ka nedaudz iedzēris pirms tam. Juties pats sev apnicis un mēģinājis aizmukt no tik nelaimīgās ikdienas. Pēc brīža mediķi viņu aizveda.
Ar sētnieci pie veikala vēl mirkli parunājām. Sen nebiju uzlūkojis tik labsirdības pilnu cilvēku. Viņa grūti strādā par pussimts latiem, lai jelgavnieki savās ikdienas gaitās varētu doties pa tīru ietvi. Un reizi pa reizei sastop kādu nelaimīgu vai arī visnotaļ interesantu cilvēku.
Tā rīta piedzīvojumus mājupceļā pārdomājot, skatījos uz cilvēkiem, kas sestdienas rītā vēl steidza darbos, un jautāju pats sev – vai nav tā, ka nelaimīgi ļaudis mums vajadzīgi, lai citi, uz viņu skumjām pakāpjoties, sevi izjustu laimīgākus?
