Ir vismaz daži iemesli, kāpēc vērts rakstīt par skolotāju Rutu Rulli. Pati viņa saka: «Esmu , prasīga, nejauka, atlaižu nekādu. No manis baidās kā no uguns.» Bet nav jau teikts, ka mīl tikai tos, kas ļauj «kāpt uz galvas».
Ir vismaz daži iemesli, kāpēc vērts rakstīt par skolotāju Rutu Rulli. Pati viņa saka: “Esmu , prasīga, nejauka, atlaižu nekādu. No manis baidās kā no uguns.” Bet nav jau teikts, ka mīl tikai tos, kas ļauj “kāpt uz galvas”.
Rutas Rulles darba stāžs gadu ziņā ir apjomīgāks par vidējā “Pagraba” lasītāja vecāku nodzīvoto gadu skaitu.
Vienīgā naivā klasē
Tāpēc viņa zina teikt, kā gadu gaitā jaunatne mainījusies. “Brīžiem mani neatstāj izjūta, ka esmu vienīgā naivā klasē. Tomēr dažkārt nepamet doma, ka skolēni lieto jēdzienus, kurus paši nemaz īsti neizprot.”
Cilvēks ar tik bagātu mūžu var kalpot par tādu kā ceļrādi. Piemēram, kad nākas domāt par to, ko gribētu apgūt pēc ģimnāzijas, un ir jāizvēlas starp “biznesa klasi” un “ekonomisko”, vienmēr der atcerēties, ka nauda ir ļoti svarīga, bet tā nav dzīves kvalitātes vienīgā mēraukla. Jaunībā R.Rullei prātīgi un labu vēloši cilvēki neieteica mācīties par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Viņa nepaklausīja un ir laimīga par to vēl šodien.
Skumjas lietas, ļoti skumjas
Otrs būtisks iemesls, kāpēc rakstīt, ir tas, ka, kaut arī gadu skaits ir liecis skolotājas muguru, nav saliecis garu un vēl tagad jaunie no viņas “var aizņemties” enerģiju.
Trešais iemesls varētu būt tas, ka skolotāja domrakstos ir iepazinusi jauniešu priekus un bēdas un viņus saprot. “Literatūras skolotājs ar bērniem bieži vien nonāk ciešākās attiecībās nekā audzinātājs. Domrakstos sastopos ar lielu atklātību. Skolēni uztic savas domas. Agrāk bija nepieciešams ievērot normatīvus. Tad varēja izteikties, bet ne par sevi personīgi. Tagad jaunieši vairāk runā par saviem pārdzīvojumiem. Pārāk daudziem bērniem pietrūkst ģimenes, atbalsta, stabilitātes. Skumjas lietas. Dažreiz ir ļoti smagi apzināties, kādiem smagiem pārdzīvojumiem cauri iet bērni. Bet, ja viņi spēj tikt pāri neveiksmēm ģimenē, tad vairāk nav saistīti ar apstākļiem. Ceļš ir atrasts un ielu kompānijas neietekmēs.”
Kas pelnīts, tas pelnīts
Ļoti daudz jauniešu ir mērķtiecīgi, vispusīgi, motivēti, viņi izvēlas nevis vieglāko, bet to, kas būs vairāk nepieciešams. Daudz lasa nopietnas grāmatas ar filosofisku un psiholoģisku saturu.”
Skolotājas stils ir nemainīgs prasību jomā. “Man nekad nelūdz ielikt 3, ja pelnīts 2. Nekad neesmu baidījusies palikt pie sava. Vienmēr gribu uzsvērt, ka lepnība ir slikta, bet lepnums ir izcila vērtība. Nekad nevajag atļaut citiem par sevi smieties. Pašcieņa ir ļoti svarīga.”
Kādā Mākslas nedēļā viņa ļāva sev nokrāsot zaļus matus. “Tas jau nebija nekas sevišķs. Jaunieši saka: krāsosimies. Un jūs ne? Saku: naudas žēl. Bet, ja nopirksim krāsu, krāsosiet? Atbildu: lūdzu, kāpēc ne! Tad nu man nopirka zaļu aerosolu, un es par prieku skolēniem nokrāsoju zaļus matus. Pēc stundām pie ēdnīcas zem krāna izmazgāju un gāju mājās.”
Bērnudārzos jāstrādā ģēnijiem
Starp citu, R.Rulle nekad nav gājusi otrajā klasē, operu un baletu libretus zinājusi no galvas, vispirms iemācījusies veco druku, bet tikai pēc tam jauno. “Tie jaunie burti man likās tādi pliki, tāpēc skolā atteicos lasīt. Biju spītīga.”
Viņas mīļākās grāmatas ir diezgan mainīgs jēdziens, bet pēdējā laikā neviens nav izkonkurējis Roalda Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi” un Umberto Eko “Rozes vārds”.
Starp citu, skolotāja domā, ka bērnudārzos jāstrādā ģēnijiem, pamatskolā izcilībām, vidusskolā – vienkārši skolotājiem, kas pārvalda savu priekšmetu.
Vai jūs varētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņa tā domā.
