1991. gada barikāžu nevardarbīgās pretestības viens no kulminācijas punktiem bija 20. janvāra uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Piedāvājam sarunu ar šā notikuma dalībnieku, tagad barikāžu muzeja direktoru Renāru Zaļo.
1991. gada barikāžu nevardarbīgās pretestības viens no kulminācijas punktiem bija 20. janvāra uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Piedāvājam sarunu ar šā notikuma dalībnieku, tagad barikāžu muzeja direktoru Renāru Zaļo. Viņš bija starp tiem astoņiem Bauskas miličiem, kas 20. janvāra vakarā pieņēma ugunskauju ar mūsu valstiskās neatkarības pretiniekiem. Kur jums radās drosme un uzņēmība braukt uz Rīgu un piedalīties barikādēs?
Tā krājās pakāpeniski no atmodas sākuma: 1988. gada lielās tautas manifestācijas Mežaparkā, 1989. gada “Baltijas ceļa”. Tagad grūti iedomāties, ka cilvēki varēja sastāties rindā no Tallinas līdz Viļņai. Pēc 1991. gada 13. janvāra asiņainajiem notikumiem Lietuvā, kad LR Augstākā padome un Tautas fronte aicināja doties uz Rīgu sargāt mūsu valdību un parlamentu, cilvēki atsaucās nedomājot. Barikāžu dalībnieku skaits nav apzināts, bet mēs muzejā lēšam, ka to varēja būt ap 40 – 50 tūkstošiem. Padomju armijas Baltijas kara apgabala vadība savās atskaitēs Maskavai min divreiz lielāku skaitli. Taču, iespējams, viņi to darīja, lai priekšniecība nedotu pavēli nemierus apspiest ar bruņotu spēku.
Tomēr ieroči pret tautu tika lietoti. Bija kritušie, ievainotie…
Tovakar tika nogalināti pieci cilvēki – policisti Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņeko, skolnieks Edijs Riekstiņš un kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne –, bet ložu ievainojumus guva 25. Pie Iekšlietu ministrijas ievainoja kādu ungāru žurnālistu, no Bauskas miličiem smagi sašāva divus. Jānis Jasēvičs uzbrukuma laikā bija ievainots kājā un bezpalīdzīgi gulēja uz grīdas. Kad OMON ielauzās ministrijas telpās, viens no kaujiniekiem piegāja pie Jāņa, rupji izlamājās un sašāva viņam arī otru kāju.
Vai tolaik bailes bija?
Jā. Vēlāk, kad šo jautājumu pārrunāju ar citiem, visi atzina, ka bailes bijušas. Taču man bija apziņa, ka uzbrukuma brīdī es no dzīves atvadījos. Vienīgi domāju, ka jāaiziet ar godu – nepaceļot rokas.
Lūdzu, pastāstiet tuvāk par 20. janvāra cīņām Iekšlietu ministrijā!
Mūsu pozīcijas no militārā viedokļa bija ļoti sliktas. Atradāmies stiklotā atpūtas telpā, kas bija pārskatāma arī no ielas. Kad rāda videofilmas par barikādēm, daudzviet redz betona bluķus, smilšu maisus. Pie Iekšlietu ministrijas nekā tāda nebija. Kad triecienšautenēs beidzās patronas, devos no sava stikla būra ārā. Telpā bija sašauti apkures radiatori, grīda pludoja. Piepeši slīdēju un klupu. Šķiet, ka tajā brīdī man Dievs nolika kāju priekšā, jo sekundes simtdaļu vēlāk uz mani šāva – apmēram no piecu sešu metru attāluma. Viens no mūsu puišiem to redzēja. Izskatījās, ka lodes trāpīja man mugurā, taču kritu es tādēļ, ka biju paslīdējis uz slapjās grīdas. Lodes ieurbās sienā, taču viena ar atsitienu ļoti viegli trāpīja un mazliet ievainoja vēderā. Tajā laikā par notiekošo tūlīt ziņoja radio, un mana meita, kurai tolaik bija astoņi gadi, dzirdēja paziņojumu, ka esmu kritis. Brālis, kas arī bija iekšlietu darbinieks, vēlāk man domātās lodes ar kabatas nazi izkasīja no sienas, un es tās glabāju mājās.
Taču tobrīd biju aizlīdis uz Iekšlietu ministrijas pagrabu, kur noslēpos kādā telpā. Zināms, ka “omons” Iekšlietu ministrijā pavadīja piecas stundas. Pēc tam, saņēmuši pavēli, viņi ēku pameta un aizbrauca uz savu bāzi Vecmīlgrāvī. Līdz tam kaujinieki pārmeklēja telpas, un man gadījās vēl lielāks pārdzīvojums nekā apšaudes laikā. Proti, viens no omoniešiem devās uz telpu, kurā atrados es. Ministrijas ēdnīcas virtuvē biju paņēmis lielu nazi, bija arī pistole, pilna ar patronām. Stāvēju aizdurvē. Vēl solis, un būtu sācies nāves cīniņš. Taču omonietis iestājās durvīs un, uzmetis skatu telpai, aizgāja prom. Dievs gan viņu, gan mani pasargāja. Pēc tam atslēdzos. Pie samaņas nācu tad, kad omonieši bija prom, tātad bija pagājušas vairāk nekā piecas stundas. Vienīgais no Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem man bija palikuši ieroči.
Mūsdienās cilvēkiem, kas pārdzīvojuši lielu stresu, piedāvā psihologu kursus, taču tolaik nekā tāda nebija. Uzbrukums Iekšlietu ministrijai man murgos rādījās divus trīs gadus. Pirmo gadu, gulēt ejot, liku sev blakus pielādētu pistoli. Katru vakaru likās, ka “omons” ieradīsies atriebties.
Kāpēc Iekšlietu ministriju aizstāvēja tieši Bauskas milicijas darbinieki?
Tas bija lielā mērā nejaušs gadījums. Tikpat labi tur varēja būt kolēģi no Jelgavas, Dobeles Liepājas. Jāpaskaidro, ka tolaik Rīgā milicijas darbinieki (tagadējie policisti) pārsvarā bija krievu tautības. Viņi neatbalstīja tautfrontisko valdību, bet atmodas laikā centās palikt neitrāli. Ja milicijas darbiniekos būtu sākusies nopietna šķelšanās, varēja iznākt asiņu jūra. Tomēr tas nenotika. Tā kā galvaspilsētas svarīgāko objektu aizstāvēšanā uz vietējiem Rīgas miličiem bieži vien paļauties nevarēja, valdība aicināja milicijas darbiniekus no laukiem. Jāpiebilst, ka arī starp rīdziniekiem bija valdībai uzticami cilvēki. Uzbrukumā Iekšlietu ministrijai kritušais S.Konoņenko bija Rīgas Centra rajona iecirkņa inspektors, bet V.Gomonovičs – milicijas apsardzes darbinieks.
1991. gada janvāra barikādes pamatā bija nevis bruņota, bet gan nevardarbīga pretošanās padomju impērijai. Ja Rīgas sargi būtu bruņoti, pretī tiem tiku laista armija, un tā jau būtu bruņotas sacelšanās apspiešana. Ieroči gan vienam otram, piemēram, medniekam, līdzi bija, taču, paldies Dievam, tie netika vilkti laukā.
Zināms, ka visiem, kas piedalījās barikādēs, vajadzētu saņemt 1991. gada barikāžu piemiņas zīmes. Nesen arī Spīdolas ģimnāzijas skolēni nosūtīja pieteikumus par vairākiem cilvēkiem, kuriem tās vajadzētu saņemt. Kā veicas ar šā apbalvojuma pasniegšanu?
Jā, esam saņēmuši sūtījumu no Spīdolas ģimnāzijas. Tomēr elektroniskā formā pieņemt pieteikumus nevaram, tādēļ lūdzam tos uzrakstīt vēlreiz uz baltas lapas rokrakstā, apstiprināt ar parakstiem un nosūtīt mums pa pastu. Lai pieteiktu piemiņas zīmes kandidātu, nepieciešams šā cilvēka vārds, uzvārds, dzīvesvieta, personas kods, kā arī pāris rindu par to, kur un kad viņš barikādēs bijis. Vienīgais noteikums – šim valsts apbalvojumam nevar pieteikt sevi pats. Ja cilvēks tieši barikādēs nav bijis, bet, piemēram, kolhozā organizējis braucēju grupas vai kā šoferis vedis tos uz objektiem Rīgā, arī viņam pienākas šī piemiņas zīme. Arī Spīdolas ģimnāzijas direktorei Ilzei Vilkārsei, kas tajā laikā maiņās strādāja pie barikāžu dalībniekiem domāto maizīšu smērēšanas, pelnījusi šo apbalvojumu. Domāju, ka šajā lietā mums nevajadzētu būt kūtriem. Barikādes, nevardarbīgā pretošanās bija notikums, ar ko mēs pārsteidzām pasauli.
Saeima nobalsojusi, ka pieteikšanās 1991. gada barikāžu piemiņas zīmes saņemšanai vēl turpināsies līdz 2007. gada 1. janvārim. Debatēs tika runāts, ka pieteikumus vajadzētu izbeigt pieņemt jau šogad 1. janvārī, tomēr patriotiski noskaņotiem deputātiem izdevās to novērst. Patlaban ar šo piemiņas zīmi apbalvoti 17 tūkstoši cilvēku un vēl divarpus tūkstoši pieteikti un gaida savu kārtu. Tātad vēl lielākā daļa barikāžu dalībnieku apbalvojumu nav saņēmuši. Lūgums sarosīties gan skolām, gan arī tiem, kam piemiņas zīmes pienākas. Ļoti iespējams, divos gados nepaspēsim visus apbalvot, un piemiņas zīmju pasniegšana notiks arī pēc 2007. gada 1. janvāra.
