«Toreiz Dievs mūs abus pasargāja» (26. janvāris). Auditors: Ieraudzīju fotogrāfiju pie raksta, un mani pārņēma savādas izjūtas, jo tieši pie brikādēm, kas tika izveidotas Zaķusalas galā (torņa pusē), ar studiju biedru dežurēju veselu nakti.
“Toreiz Dievs mūs abus pasargāja” (26. janvāris)
Auditors: Ieraudzīju fotogrāfiju pie raksta, un mani pārņēma savādas izjūtas, jo tieši pie brikādēm, kas tika izveidotas Zaķusalas galā (torņa pusē), ar studiju biedru dežurēju veselu nakti. Nevienam par to nebiju stāstījis – toreiz tas šķita pašsaprotami, bet šodien izklausītos pēc lielīšanās un mednieku stāsta.
Barikāžu idejas pamatā bija tas, ka televīzijas tornī izvietoja milicijas vienību, kas gatavojās to aizstāvēt gadījumā, ja notikumi risinātos pēc Viļņas scenārija. Lai apgrūtinātu piekļuvi tornim un savlaicīgi brīdinātu tajā izvietoto vienību, ap torni nostājās tā saucamie barikāžu aizstāvji. Tas bija vietās, kurās varēja parādīties “omons” vai armijas vienības. Barikādes tika izveidotas salas lēzenajā krastā, jo radās doma, ka armija savu spēku pārvietošanai var izmantot amfībijas vai kuterus. Tagad tas var šķist naivi, jo piekļūt tornim varēja daudz vienkāršāk, bet toreiz tas likās iespējami. Sākumā tika atvesti dzelzsbetona pāļi, ceļamkrāni, kas tos izcēla, un metinātāji, kas konstrukciju sametināja, un barikādes tapa nepilnas dienas laikā. Būvdarbus, ja pareizi atceros, organizēja un vadīja tagadējais zemnieks Modris Jansons (kur viņš ņēma materiālus un tehniku, nezinu).
Kā redzat fotogrāfijā, barikāžu priekšā tika izvietotas riepas, kas diennakts bīstamākajā daļā – naktī – uzbrukuma gadījumā bija jāaizdedzina. Lai tās aizdegtos, riepas tika aplietas ar “soļarku”, bet, lai aizdedzinātu to, kādam tās bija jāaplej ar benzīnu. Ar grupas biedru bijām izvietojušies barikāžu priekšpusē. Trauksmes gadījumā viņam bija jāaplej riepas ar benzīnu (bijām dabūjuši divas pudeles šā šķidruma), bet man – jāaizdedzina. Lieliski apzinājāmies, ka diez vai mums to ļautu izdarīt un diez vai mēs paliktu dzīvi, bet toreizējie patriotisma uzplūdi un gatavība uzupurēties Latvijas neatkarības vārdā atsvēra visu.
Arī tagad uzskatu, ka toreiz rīkojos pareizi un darīju visu, kas bija no manis atkarīgs (pamanījos pabūt arī Ministru padomes ēkas iekšējā apsardzē). To darīju Latvijas un tās nākotnes labā, un piemiņas zīme nav tas būtiskākais šajā procesā. ES BIJU TUR, ES TAJĀ PIEDALĪJOS. Tas man ir svarīgākais.
