Gadu gadiem mūsu laikraksti nav iedomājami bez ielu intervijas.
Gadu gadiem mūsu laikraksti nav iedomājami bez ielu intervijas. Šī rubrika lakoniski atspoguļo pavisam nelielas sabiedrības daļas viedokli par kādu aktuālu tēmu. Žurnālists kopā ar fotogrāfu iziet ielās un gluži nejaušam garāmgājējam uzdod iepriekš sagatavoto jautājumu. Teorētiski tas izklausās vienkārši, taču praktiski gadās visādi. Bieži vien žurnālista pēkšņais “uzklupiens” garāmgājējam šķiet mulsinošs. Nu kurš gan pastaigā apdomā, piemēram, vai Kalvītis būs labāks premjers par Emsi. Baidoties no nopietnā jautājuma, daudzi izvairās atbildēt. Ir cilvēki, kas aizgriežas, ignorē vai pat vieglā riksītī aizbēg no korespondenta. Turpretī citi paskaidro, kāpēc šoreiz nevar atbildēt. Piedodiet, bet ar smaidu atminos kādas jaunas sievietes atrunu, ka viņa nevar atbildēt pēdas tulznu dēļ. Tās sāp, apavi berž, jāskrien mājās pēc plāksteriem. Citu reizi kāds kungs nevarēja parunāt, jo bija atceļā no stomatologa, kas izrāvis zobu. Tiesa, kāpēc nevar parunāt un kā tobrīd jūtas, viņš gan izstāstīja. Kas tik vēl nav dzirdēts: “Es esmu no laukiem, neko nezinu”, “Nē, neatbildēšu. Vai jums tiešām galīgi nav ko darīt, ka nodarbojaties ar tādām stulbībām?!”, “Cik man par to samaksās?” Savukārt atraidījumu topa augšgalā pilnīgi noteikti ierindojas: “Atvainojiet, es steidzos.” Apmēram puse garāmgājēju to pasaka un lēnītēm turpina ceļu.
Nereti cilvēkiem trūkst kāda, kas viņu uzklausa. Un kādēļ gan tas nevarētu būt žurnālists, kas pats “uzskrien virsū” un sāk sarunu? Tādā brīdī garāmgājējs ir gatavs izkratīt visu sirdssāpi. Atminos divas pensijas vecuma draudzenes, kuras sākumā nevēlējās atbildēt, taču pamanīju, ka kundzes ir optimistiski noskaņotas, un nelaidu tik viegli prom. Pēc tam, kad uzzināju par viņu muguras krikām, attieksmi pret valdību un intrigām pensionāru atpūtas vakaros, arī atbildes uz dienas jautājumu bija rokā! Visatsaucīgākie parasti ir skolēni un studenti. Jāteic, ka mūsdienu jauniešu viedoklis ir saturīgs un atklāts.
Īpašs stāsts ir par reakciju uz fotogrāfa klātbūtni. Ne visi spēj izskriet līdzi straujajai tehnoloģiju attīstībai un, ieraugot fotokameru, ir pārliecināti, ka viņus filmē televīzijai. Kamēr vieni aizrautīgi pozē, citi gatavi runāt, bet ne fotografēties.
Žurnālistam tas ir tikai darbs. Kārtējā diena, kārtējā ielas intervija, kurā atkal un atkal pārliecināties, cik cilvēki mēdz būt dažādi. Sirsnība un atsaucība mijas ar neapmierinātību un nicīgumu. Lai vai kā, šai un citās pilsētās vien cilvēkiem visiem kopā jāsadzīvo, un, kā mēdza teikt vecais labais runcis Leopolds: “Rebjata, davaite žitj družno!” (krievu val. – dzīvosim draudzīgi!).
