Vietēja, Latvijas un starptautiska mēroga notikumu vidū grūti rast iezīmes, kas iespaidus apvienotu kopējā ainā, vai vienkārši notikumu, ko idejas un īstenojuma ziņā varētu neapstrīdami dēvēt par galveno.
Vietēja, Latvijas un starptautiska mēroga notikumu vidū grūti rast iezīmes, kas iespaidus apvienotu kopējā ainā, vai vienkārši notikumu, ko idejas un īstenojuma ziņā varētu neapstrīdami dēvēt par galveno. Jelgavas izstāžu dzīves pusgada vērtējumā rodamas arī šādas atziņas.
Māris Brancis:
Pusgads pāri pārslīdējis kā zibenīga ēna, atstājot aiz sevis dažas atmiņu detaļas. Tas pats sakāms par Jelgavas mākslas dzīvi pēdējā pusgadā. Diemžēl kādu kopēju tēlu neizdodas atrast, palikuši atmiņā vien atsevišķi vairāk vai mazāk spilgti gabaliņi, kādi ieraugāmi kaleidoskopā.
Divu Jelgavas mākslinieku darbi skatāmi arī “Rudens” izstādē Rīgā. Diemžēl skaļajā, ambiciozajā izstādes kopainā viņus – Lolitu Zikmani un Ivaru Klaperi – var arī nepamanīt. Viņi nekad neizceļas ar spilgtu, kliedzošu formu, bet gan ar apcerīgumu, harmoniju, ārēju mieru.
2004. gada otrā puse Uldim Rogam bijusi rosīga. Kā dzird, viņam bijusi izstāde Jūrmalā un patlaban ir Rīgā.
Ja runājam par muzeju, tad tas visvairāk darba ielicis koktēlnieka Krišjāņa Kugras simtgadu jubilejas izstādē – Jelgavas apstākļiem vērienīga, labi iekārtota. Tikai, par nožēlošanu, jāatzīst, ka nebija ne visniecīgākā izdevuma. Vai par šo notikumu muzeja ļaudis attapās tikai jubilejas gadā?
Baltijas valstu 6. medaļu izstāde diemžēl pilnīgi neizskanēja, par to lielākās avīzes klusēja. Laikam muzejā “klibo” reklāma.
Varbūt Jelgavu uzskata par provinciālu pilsētiņu? Varbūt mākslas ziņā mēs tādi arī esam? Kā citādi lai vērtē Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras pedagogu visai savārstīto izstādi – sak, provincei būs laba diezgan? Vai par šādu priekšstatu nenāktos padomāt kā muzejam, tā aģentūrai “Kultūra” un pat Domei? Ja runājam par reklāmu, varbūt kāds uzskata, ka pašiem nevajag lielīties? Lai viņu vietā runā darbi? Vai šādai kautrībai vai pieticībai nav jāmeklē cita nozīme – pašpietiekamība, garīgs kūtrums?
Šie vārdi nav attiecināmi uz Jelgavas Mākslas skolu. Tās uzdevums ir izglītot mākslā bērnus un jauniešus. Viņi to arī dara – ar lielu atbildības izjūtu, dara pat vairāk. Izstāžu rīkošana ir, tā sakot, pedagogu mīlestības darbs. Te kārtējo reizi uzteicams Indulis Landaus, kas uzaicina viesoties skolā autorus, ar kuru izstādēm lepotos jebkurš muzejs, arī darbu atlase vienmēr ir izcila. Un pareizi dara – Japānā uzskata, ka jāmāca skatīties, ieraudzīt, vērtēt. Ja cilvēkbērns nezina, ka ir augstas kvalitātes māksla, kā viņš pratīs atšķirt labu gleznu no diletantiskas?
Tādēļ bija liels prieks skolā skatīties Andra Začesta jūtīgi radītās klusās dabas un ainavas, kur katrā gleznā jautās dvēsele, perfekts profesionālisms. Tur bija arīdzan neliela, bet spēcīga Visvalža Garokalna retrospekcija. Tagad nevaru vien beigt priecāties, ka Mākslas skolā sarīkota izcilā latviešu tonālās glezniecības tradīciju turpinātāja Imanta Vecozola izstāde. To nu gan vajadzētu apskatīties ikvienam īstas mākslas cienītājam.
Pārdomājot pusgadā redzēto, rodas jautājums, kāpēc muzejs nespēj sarūpēt labu un izcilu mākslinieku izstādes. Tur bieži redzamas visai viduvēju autoru darbu ekspozīcijas, kas pašas par sevi var būt ļoti interesantas. Nav jūtama mērķtiecīga izstāžu programma. Tādēļ man ir novēlējums jaunajā gadā kā muzejam, tā ikvienam jelgavniekam – sasparoties, atbrīvoties no ikdienas rutīnas un būt patiesi radošiem jebkurā lietā, ko veicat, ko iecerat, kas, gribi vai negribi, jādara, un no tā gūt gandarījumu.
Georgs Svikulis:
Arī aizvadītajā pusgadā Jelgavas muzeja izstāžu programmā pamanāmāki bija nevis jauni akcenti, bet līdzšinējo programmas veidošanas vadlīniju turpināšana, izstāžu iekārtojuma risinājumos uzrādot izaugsmi gan mākslinieciskā noformējuma, gan materiāli tehniskā nodrošinājuma ziņā.
Kā lielākie notikumi jāmin Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras mācībspēku darbu izstāde (ar spilgtu rokrakstu apveltīta personība ir katrs autors atsevišķi, bet viņi visi veidoja šādu iespaidu arī par izstādi kopumā) un 6. Baltijas valstu Medaļu mākslas triennāle, kurā pārstāvētās medaļu formas un izmēri nebija avangardiski šokējoši, taču sniedza izsmeļošu ieskatu šīs mākslas aktualitātēs.
Gada nogalē apmeklējot Alunāna māju, īpašs prieks bija par to izstādes daļu, kas atrodas pie sienām. Induļa Landaua un Edvīna Kalnenieka pasakainie pasteļi, kas izraudzīti seno patvāru ekspozīcijas papildināšanai, lika aizdomāties par daudzajiem muzeja krājumos glabātajiem dārgumiem, un pat to, ka būtu lietderīgi tos gaismā celt biežāk, padarot šādus notikumus par izstāžu kalendāra pastāvīgu daļu.
