Vēlēšanas nav aiz kalniem. Kāpēc tā var domāt?
Vēlēšanas nav aiz kalniem. Kāpēc tā var domāt? Pirmkārt, pēc tādas tīri formālas pazīmes kā partiju pārstāvju drūzmēšanās pie vēlēšanu komisiju durvīm, lai iesniegtu sava “nākotnes cerību pulciņa” (partiju un partiju apvienību) deputātu kandidātu sarakstus. Otrkārt, ne pēc tik formālas pazīmes kā vecā labā skaļāka vai klusāka aģitācija par savu sarakstu. Pēc pirmās pazīmes var spriest tikai par to, ka katra domubiedru grupa sevi publiski piesaka kā pretendentus pārstāvēt iedzīvotāju intereses. Pēc otrās pazīmes tie paši domubiedri stāda sevi priekšā plašākai auditorijai, mēģinot pierādīt, ka viņi būs visvis- (labākie, godīgākie un tā tālāk). Interesanti, ka vairumā gadījumu neviens nav izticis bez vecumvecā un efektivitāti pierādījušā paņēmiena – savu laiku sagaidījušā kompromāta, kad par konkurentiem ziņas var vilkt laukā no mazāk vai vairāk noputējušām mapītēm.
Tas ir labi vai slikti? Kā uz to paskatās. No vienas puses, plašāka publika (vēlētāji) var uzzināt visai interesantas lietas gan par konkurentiem, gan līdzšinējiem “tautas kalpiem”. Šodien neviens vairs neuzdrošinās (ja nu vienīgi ar retiem izņēmumiem) kompromātam izmantot safabricētus faktus. Vairumā gadījumu tie pamatoti ar dokumentiem, par kuriem sabiedrībai nav bijusi pat nojausma. No šā skatupunkta tādai priekšvēlēšanu aktivitātei nav nekādas vainas, un tā spēlē sabiedrības informēšanā nozīmīgu lomu. Tomēr, ņemot talkā zināmu pieredzi, ar diezgan drošu ticamības pakāpi var apgalvot, ka konkurentu kompromitējošo materiālu publiskotājs no biezās dokumentu mapes būs atlasījis tikai sev vajadzīgos un paša pieņēmumus apstiprinošos.
Viss iepriekš teiktais ir attiecināms uz jezgu, kas pašlaik savērpusies ap pagaidām vēl maksātnespējīgo Jelgavas Siltumtīklu uzņēmumu. Saistībā ar viena deputāta kandidāta iesniegumu ierosināta krimināllieta par uzņēmuma nodošanu nomā līdz šim plašāk nezināmam uzņēmumam. Jāpieņem, ka dokumentu iesniedzējam Finanšu policijā tie pietiekami labi pierāda darījuma nelikumību. Parasti gan atklājas daudzi citi blakusfakti un dokumenti, kas sākumā izvirzīto pieņēmumu apgāž.
Šodien jau ir skaidrs, ka savulaik Pasaules Bankā ņemtais kredīts siltumtīklu sakārtošanai lielā mērā iztērēts nelietderīgi, un par to jelgavniekiem būs jāmaksā vēl padsmit gadu. Drīzāk, ja kādam tiešām ir vēlme reizi par visām reizēm pārcirst Gordija mezglu, kas savērpies ap Siltumtīklu uzņēmumu, viņam nāksies atgriezties pasenā pagātnē (neizlaižot no acīm pašlaik notiekošo). Teiksim, ņemties šķetināt notikumus, kas risinājās pirms gadiem desmit. Sākot ar to, kurš tajā laikā meklēja (un sameklēja) finansēšanas iespējas Pasaules Bankā. Kurš kad un kā veica visus rekonstrukcijas projekta tehniskos un finanšu aprēķinus. Jāuzzina arī, kas bija tie eksperti, kuri apstiprināja: uzņēmuma rekonstrukcijas projekts ir “okei”, un deva zaļo gaismu kredīta izsniegšanai/ņemšanai. Rekonstrukcijas gaita jau ir pavisam cita “opera”, kas tā vien prasās pēc vēl viena atsevišķa pētījuma. Tālāk seko rekonstrukcijas “augļi”, kas beidzās ar uzņēmuma bankrota izsludināšanu. Pa vidu jāmin ārējā investora meklējumi, kas varētu glābt situāciju, sanācijas plāna apstiprināšana un daudz kas cits. Ja kāds atbildētu uz šiem (nebūt ne visiem) jautājumiem, varētu teikt, ka zinām patiesību par šo uzņēmumu. Citādi tā jancīgi sanāk: mūsu deputātu kandidātu “cerību pulciņos” sirdsapziņa un pilsoniskā stāja parādās tikai brīdi pirms vēlēšanām.
