Ar ikvienu ķermeņa daļiņu, kurā plūst austrumnieku karstās asinis, Nino nojauta, kāda būs ēģiptiešu virtuve un cik vizuļojoši krāsains lielais Kairas tirgus.
Ar ikvienu ķermeņa daļiņu, kurā plūst austrumnieku karstās asinis, Nino nojauta, kāda būs ēģiptiešu virtuve un cik vizuļojoši krāsains lielais Kairas tirgus. Tikai vienu viņa nevarēja paredzēt – tikšanos ar tumsnējo meiteņu mīluli dīdžeju Haisemu.
Kādu rītu Nino pamodās ar uzmācīgu domu, kas vairāk gan bija vēlēšanās. Vēlēšanās aizbraukt uz sapņaino Ēģipti. Gada laikā tā pieņēmās spēkā un nelika mierā, līdz pērn novembrī meitene salika somās gaisīgas vasaras drēbes un devās ceļā. Viena pretī piedzīvojumiem.
Ēģiptes vīrieši kā magnēts
“Lidmašīnā nevienu nepazinu, taču mani tas neuztrauca. Apzināti neņēmu līdzbraucēju, lai ar kādu nav jārēķinās un jāuzspiež citam savas vēlmes. Gadās, ka vienam patīk gulēt un sauļoties, bet otram – sports. Finālā abi nav apmierināti,” domā Nino. Pēc ceļojuma viņa šo izvēli nebūt nenožēlo. Tieši otrādi: “Uz Ēģipti meitenei jābrauc vienai. Kādi tur ir puiši? Pārsvarā skaisti. Viņi ar savu dabas doto šarmu pretējam dzimumam liks justies īpaši. Ēģiptē puiši aizrauj ar labsirdību un atklātību, viņi ir pretimnākoši un burtiski apbur sievieti ar pareizajiem vārdiem. Vīrišķīgie ēģiptieši prot izteikt komplimentus īstajā brīdī un īstajā daudzumā. Viņi rūpējas par dāmu un izmaksā savai sievietei. Viņi ir kā magnēts. Nedaudz paguvu aprunāties ar krievietēm un citām iebraucējām. Viņas neslēpa, ka daža laba pie konkrēta puiša uz Ēģipti brauc pat septīto reizi,” zina teikt Nino. Arī viņa aprīlī atgriezīsies saulainajā zemē. Kāpēc? Par to nedaudz vēlāk.
Nino pārliecinājās, ka brīvās latviešu meitenes uz Ēģipti droši var doties mīļāko lūkoties. Jau pirmajā pastaigas pusstundā pa turienes ielām meitenes var saņemt nopietnus precību piedāvājumus. Taču te daiļajam dzimumam jāatvēsina galva un jāsaprot, ka skaistie ēģiptieši kāro iebraukt ne vien laulības ostā, bet arī Eiropā.
Asaras, piedzīvojumi, atkal asaras…
Ar sajūsmas asarām acīs, nonākusi savu karstāko sapņu zemē Ēģiptē, Nino steidza to izbaudīt, cik vien iespējams. Lidostā viņa iepazinās ar kādu meiteni. Vienubrīd abu iedvesmas pilnie acu skatieni sastapās, un sekoja tuvāka iepazīšanās. “Viņa arī bija atbraukusi viena un beigās daudz laika pavadīja manā viesnīcas numurā. Jaunajai paziņai tas nebija diez ko kārtīgs, bet es, gudra meitene būdama, kam austrumnieku temperaments nav svešs, jau reģistrējoties savā pasē ieliku piecus dolārus. Par to saņēmu labu numuru ar skaistu skatu pa logu,” smaida Nino. Viņa piebilst, ka abas ar Ēģiptē sastapto rīdzinieci viena otru fotografējušas, filmējušas, taču “nevaktējušas”, lai neierobežotu brīvības izjūtu kā putnam debesīs.
Nino mājup pārvestās spilgtākās ekskursiju atmiņas ir no tuksneša un Kairas lielā austrumu tirgus. “Kalnainajā tuksnesī vietējie iedzīvotāji mitinās necilās mājelēs un it kā izklaidē tūristus. Bet man izskatījās, ka ir gluži otrādi – tūristi izklaidē viņus,” smejas Nino. Galvenais, ko viņa vēlējās divu dienu ekskursijā Kairā, bija izbaudīt pilnu lielā austrumu tirgus burvības buķeti. “Tur, fonā skanot noskaņu mūzikai, tirgoņi nāk klāt un izrāda savu preču piedāvājumu. Lakati, drēbes, tējas zib tev degungalā!” Atceroties, ka austrumos kārtīgas tirgošanās pamatā ir kaulēšanās, Nino nespēja paiet garām vietējai tējai, tējkanniņai, rotaslietām un lakatam.
Sauc dziedātājas Šakiras vārdā
Nino ātri iejutās Ēģiptes vidē. “Vai gadījās kādi pārpratumi? Hmm, nezinu. Interesanti bija tas, ka vietējie iedzīvotāji man nopakaļ sauca: “Šakira! Šakira! Nefertiti!”.” Nino steidz paskaidrot, ka, ieradusies Āfrikas valstī, viņa par 20 dolāriem sapinusi daudz mazu bizīšu. Meitenes dzimtene ir Gruzija, iespējams, tādēļ daži viņu uzskatījuši par ēģiptieti. “Kāds puisis man palīdzēja izvēlēties tirgū vienu preci. Kopā aizgājām uz klusāku Kairas kvartālu, kur tūristu parasti nav. Uzsēju nupat iegādāto lakatu. Mani svešā mēlē uzrunāja kāds vietējais. Nesaprašanā skatījos uz viņu un plikšķināju acis. Tad svešinieks vērsās pie mana paziņas: “Kāpēc tava sieviete ar mani nerunā? Vai tu viņai aizliedzi?”,” atceras Nino. Viņai 14 dienu laikā Ēģiptē bija pārāk daudz skaistu mirkļu, lai, jau sēžot lidmašīnā, iztiktu bez atvadu asarām.
Dīdžejs ievēro Nino dejā
Taču pirms aizbraukšanas notika vēl kas saviļņojošs. Kādu vakaru Nino ar sastapto paziņu frizieri aizgāja uz diskotēku. “Kad pavadonis sāka pievērst pastiprinātu uzmanību, es viņu “atšuvu” un gāju viena dejot svešu nakts dzīves tīkotāju pūlī. Skanēja labas ātrās dziesmas, līdz pēkšņi tās nomainīja stipri lēnāki mūzikas ritmi. Visi dejotāji pilnīgi apstulba. Nekas, aizgāju apsēdos maliņā,” un tad sekoja pats interesantākais, ko Nino atceras, priecīgi smaidot,”pie manis pienāca kāds puisis un prasīja: “Vai tu zini, kas es esmu?” Kā tad to varēju zināt? Man taču pilnīgi vienalga, kas viņš tāds ir. Tobrīd arī nezināju, ka noraidošā atbilde puisim tikai glaimoja, jo, izrādās, visas meitenes viņam karas kaklā tikai tāpēc, ka viņš ir lieliskais vīrietis – dīdžejs.” Tumsnējais siržu lauzējs bija pamanījis, kā Nino dejo, un viņam iepatikās. Abi tonakt nodejoja vienu lēno deju. “Vairāk viņš darba laikā nevarēja atļauties. Taču viņš mani uzaicināja līdzi pie dīdžeja pults. Tur es piegāju. Tur arī paliku. Paliku visas pārējās naktis.”
Turpmāk Nino dienas režīms Ēģiptē spēji mainījās. Viņa rītos cēlās, devās sauļoties, bet ap četriem dienā, kad tur saulīte riet, kopā ar dīdžeju pastaigājās, ieēda, iepirkās. Gulēja tikai tad, kad sauļojās, jo no deviņiem vakarā, kad diskotēkā sarodas cilvēki, atkal tikās ar dīdžeju. “Visu nakti dejoju vai palīdzēju viņam likt mūziku. Un tā līdz četriem pieciem rītā!” Tās nebija tikai galvu reibinošas izklaides, bet arī kāds sievišķīgs labums. “Dažās dienās dejojot nometu piecus līdz septiņus kilogramus. Ja ilgi dejo ātrās dejas, pa dienu ēd augļus un dzer ūdeni, tad tas ir iespējams.”
Uz jautājumu par dīdžeja vārdu Nino jautri iespurdzas. Kad meitene paskaidro, kas tur tāds smieklīgs, smejamies abas. Puiša vārdu izrunā Haisems, bet viņa uzvārds ir Kodari, uzsvaru liekot uz “o”, ko izrunā kā vārda “omlete” pirmo burtu. Taču, kad puisi uzrunā latviešu interpretācijā, sanāk vesels jestrs teikums: “Čau, Sem, ko dari?”. Arī tad, kad jautāju, vai Nino ar Haisemu palika labi draugi, Nino viltīgi iesmejas: “Nu draugi, draugi.”
