Patlaban vairākās draudzēs atsākas iesvētes mācība.
Patlaban vairākās draudzēs atsākas iesvētes mācība. Parasti Vasarsvētkos tā noslēdzas ar draudzes iesvētīšanu. Interesanti, ka skolotāja Liliana Štauere, kas iesaistījusies gan Jelgavas Latviešu biedrībā, gan arī Sv.Annas baznīcas draudzē, ir iesvētījusies diezgan cienījamā vecumā. Tādēļ lūdzu viņu uz sarunu.
Kādi jums bija motīvi pievērsties baznīcai?
Esmu dzimusi 1929. gadā, bērnību un jaunību pavadīju Zaļeniekos. Mana māte ticēja kaut kam augstākam, taču uzskatīja, ka starp viņu un augstāko varu nav jābūt kādam starpniekam, un uz baznīcu negāja. Par to, lai es tiktu nokristīta un iesaistīta Zaļās draudzes dzīvē, parūpējās mana vecmāmiņa un tante. Taču padomju laikā, studējot Latvijas Valsts universitātē zinātnisko ateismu, vēlāk strādājot skolā par mācību daļas vadītāju, direktori, no kristietības aizgāju. Piecdesmitajos gados līdztekus tiešajam darbam Zaļeniekos skaitījos kultūrkomisijas priekšniece. Mums tolaik bija jārevidē baznīcā glabātās vērtības, piemēram, sudraba altārtrauki (draudzei taču padomju vara neuzticējās!). Reiz es uzgāju balkonā un atradu to vietu, kur bērnībā kopā ar tanti un vecmāmiņu biju sēdējusi. Secināju, ka man vairs nekā nav. Nav pat atmiņu par bērnībā gūtajiem iespaidiem. Tomēr īsta neticība manī nekad nav bijusi. Bērnībā iegūtais paliek. Tuvojoties septiņdesmit gadu slieksnim, man radās nepieciešamība atgriezties pie lūgšanām, dziesmām, ko savulaik bija mācījusi vecmāmiņa, pārlasīt Jauno Derību. Protams, daudz ko attieksmē pret baznīcu bija mainījusi arī atmoda. Juris Rubenis, Modris Plāte, Jānis Vanags – tie bija garīgie līderi, kurus klausījāmies, kā saka, ar mutēm vaļā. Baznīcā iesvētījām Jelgavas Latviešu biedrības karogu. Vēl manā “pārejas periodā” liela loma bija arī personībām – Intai Aleksei un Maldai Zaijai Kēlerei.
Kopā darbojoties Jelgavas Latviešu biedrībā, Zaija, kas ir mācītāja meita, bez nosodījuma, taču ar lielu izbrīnu jautāja: “Vai tiešām tu neesi ticīga?” Un 1998. gadā es atgriezos pie kristietības.
Kā noritēja iesvētes mācības?
Iesvētes grupā valdīja draudzīga gaisotne. Neviena cilvēka manos gados gan nebija. Pēc vecuma līdzīgākais varēja būt kāds čigānu tēvs, šķiet, Rolands. Kad pienāca viņa kārta lasīt garīgus tekstus, Rolands lūdza, lai viņa vietā to daru es, jo pats diemžēl to neprata. Reiz nodarbībā mācītājam jautāju: “Kas ir sinadreja?” Tad Rolands teica: “Redzi, Liliana, čigāns nemāk lasīt, bet viņš zina, kas ir sinadreja, jo Bībeli mans dēls ir izlasījis no sākuma līdz beigām.” Sinadreja, kā man paskaidroja, ir baznīcas tiesa. Runājot par garīgām vērtībām, manuprāt, visgrūtākais kristietībā ir piedošana. Es ar to ilgi mokos. Taču dažkārt, sevi pārvarot, rezultāti bijuši labi.
Iesvētes dievkalpojumā, ko vadīja Tālis Rēdmanis, visi bija balti un jauni, es – melna un veca. Tomēr jutos labi, man tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums. Pat nebiju iedomājusies, ka būs tā.
Kā šo jūsu soli vērtēja tuvinieki un draugi?
Bija kolēģi, kas teica, ka atgriežos bērna prātā. Bet es atbildēju, ka tas taču labi, jo bērna uztvere ir dzīvīga un radoša. Meita Ingrīda man pārmetusi, ka padomju laikā, kad viņa auga, esmu viņu turējusi atstatus no ticības un baznīcas. Nezinu, vai tas bija pareizi, bet es tolaik baidījos no dvēseles duālisma, kas bērnam varētu rasties, ja mājās saka vienu, bet skolā, sabiedrībā – citu. Taču, runājot par meitu un mazdēlu Norbertu, man, pagājušajos Ziemassvētkos ciemojoties pie viņiem Ventspilī, labākā dāvana bija pie eglītes pateiktais, ka abi ir iesaistījušies vietējā katoļu draudzē. Tātad tur arī notikusi man saprotama garīga izaugsme.
Kādi ir jūsu pienākumi draudzē?
Man nav pastāvīgu pienākumu. Es, piemēram, iesaistos literāru sarīkojumu veidošanā. Decembrī man, pēc mācītāja teiktā, kā labai runātājai, vajadzēja uzstāties pilsētas kultūras namā, kur liecināju par savu ticību. Jāpiebilst, ka tas gan pilnas skatītāju zāles priekšā nebija vienkārši. Vasarās esmu iesaistījusies dežūrās. Vācijā, kur mūsdienās 70% ir katoļu draudžu, esmu noskatījusi, ka ir labi, ja baznīca atvērta visu dienu. Klusākos brīžos uz baznīcu labprāt nāk vecāki, kas gaida bērniņu, studenti pirms nopietnākiem pārbaudījumiem. Daudziem baznīca ir vajadzīga arī ārpus dievkalpojuma.
