Vairākās Nīderlandes, Vācijas un Dānijas pilsētās satiksmi ielās regulē paši tās dalībnieki – tur nav nedz luksoforu, nedz gājēju un braucamās daļas nodalījuma, nedz arī ceļa zīmju.
Vairākās Nīderlandes, Vācijas un Dānijas pilsētās satiksmi ielās regulē paši tās dalībnieki – tur nav nedz luksoforu, nedz gājēju un braucamās daļas nodalījuma, nedz arī ceļa zīmju.
Pašlaik pēc tāda paša principa Londonas centrā tiek veidota līdzīga iela. Tā kā Lielbritānijā satiksmi regulējošās instances pēdējos gados pasaules slavu ieguvušas ar savām “asiņainajām” sociālajām reklāmām par dažādām tēmām (no britiem aizgūtās idejas Latvijas Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) sociālajās reklāmās jau vairākus gadus vērojam arī mēs), jaunais projekts izraisījis plašu rezonansi sabiedrībā, izraisot diskusijas par satiksmes drošības normām un satiksmes dalībnieku atbildību.
No idejas līdz risinājumam
Nīderlandes satiksmes kustības regulēšanas ideja raksturota ar vārdiem “bīstami nozīmē droši”. Šā regulēšanas veida piekritēji uzskata, ka, paļaujoties uz ceļa zīmēm un luksoforiem, autovadītāji daudz mazāk domā par iespējamām bīstamām situācijām. Bez luksoforiem un ceļa zīmēm visi satiksmes dalībnieki kļūst vienlīdzīgi – spiesti pārvietoties lēnāk un izprast, kas notiek uz ielas. Vairākās Nīderlandes pilsētās ir skaidri pierādīts, ka šāda prakse attaisnojas. Pēdējo divu gadu laikā tur nav noticis neviens nopietns ceļu satiksmes negadījums.
Starp mašīnām, motoriem, meitenēm
Britu laikraksta “The Times” žurnālists Demjens Vitvorts, bijis vienā no šādu satiksmes regulēšanu piekopjošajām pilsētiņām Nīderlandē, to raksturoja kā lieliskāko satiksmes regulēšanas piemēru. “Pilsētas centrā krustojumā nebija neviena luksofora. Riteņbraucēji lavierēja starp automašīnām. Nebija nekādu norāžu, vai man būtu jādod ceļš vai arī man ir priekšroka. Vēl jocīgāku visu padarīja tas, ka nebija ietvju gājējiem. Ieraudzījis, ka man ir iespēja sākt kustību, parādot kreisā pagrieziena signālu, sāku braukt. Jau pēc pirmajiem noripotajiem metriem automašīnas priekšā “izlīda” riteņbraucēja, kas, ar roku signalizējot man “paldies!”, pabeidza šķērsot krustojumu. Lai pārvietotos no viena kvartāla līdz nākamajam, es braucu ar ātrumu, kas nepārsniedza 20 kilometru stundā”, stāsta D.Vitvorts.
Sekojot piemēram
Satraucoties par ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo un cietušo lielo skaitu, ar katru nākamo sociālās reklāmas kampaņu, variējot uz humānisma robežas, CSDD saukļi kļūst arvien nežēlīgāki un asiņaināki. Lielu daļu sabiedrības tas ietekmē, bet šajā gadījumā saukļiem ir biedējošs, nevis pārliecinošs raksturs. Un ilgtermiņā tam nav gaidīto rezultātu. Minētie pirmajā acumirklī absurdie piemēri no ārzemju prakses izrādījušies daudz efektīvāki to primitīvisma dēļ. Lielākajā daļā lauku ceļu, tāpat kā pilsētu pagalmu satiksmē, visi vadās tieši pēc “bezzīmju” principa. Palielinot satiksmes dalībnieku ieinteresētību satiksmes plūsmas regulēšanā, iespējams panākt daudz lielāku atbildību kā no gājējiem, tā arī no transporta līdzekļu vadītājiem.
Izmēģinot tieši tādu piemēru arī kādā no Jelgavas iespējami bīstamajām ielām, mēs varētu gūt priekšstatu gan par to, cik šāda satiksmes regulēšana ir efektīva, gan arī par to, cik tā ir atbilstoša satiksmes dalībniekiem. Pēc D.Vitvorta vārdiem, viņam adaptācija šādai satiksmes regulēšanai prasīja tikai divas stundas.
Viena no interesantākajām lietām, ko nīderlandieši atklāja pēc ielu “atkailināšanas”, ir tā, ka nelielās pilsētās (šai gadījumā – tādās kā Jelgava) pēc projekta sākšanas nav noticis neviens nopietns ceļu satiksmes negadījums, bet sastrēgumi uz ielām vairākas reizes samazinājušies.
