Raivo Āķītis «Ziņās» vienmēr laipni norāda, kāda zivtiņa noteiktā dienā ķersies vislabāk, kāds tārpiņš vai kāpuriņš uz kārā zoba liekams līdakai vai asarim. Bet ir viena asakaine, par kuru pat Raivo Āķītis klusē.
Raivo Āķītis “Ziņās” vienmēr laipni norāda, kāda zivtiņa noteiktā dienā ķersies vislabāk, kāds tārpiņš vai kāpuriņš uz kārā zoba liekams līdakai vai asarim. Bet ir viena asakaine, par kuru pat Raivo Āķītis klusē. Tā ir zelta zivtiņa. Tā pati, kas sola izpildīt trīs viskvēlākās vēlēšanās, ja vien tiks palaista atpakaļ ūdenī.
Šķiet, laime, veselība un nauda ir lietas, ko cilvēki kāro un cits citam novēl visbiežāk. Vai tiešām to mēs tik ļoti alkstam?
Vēlos, lai es būtu laimīga. Bet vai vajag? Būt laimīgai nozīmē būt tādai vienmēr, nesatraukties par nebūšanām un nepiedzīvot skumjas, galu galā – būt apmierinātai ar sevi un citiem. Ja vienmēr justos laimīga, es droši vien visu laiku smaidītu. Pasauli piemeklētu katastrofas, aizietu man mīļi cilvēki, varbūt es būtu vientuļa, bet… laimīga. Un turpinātu smaidīt un nesatraukties. Citiem tas varētu sākt šķist dīvaini. Jelgavā gan ir vienkāršāk – man ieteiktu aizbraukt “ar 4. līdz galam”, bet arī tad es būtu ļoti, ļoti laimīga… Taču ir tik svarīgi reizēm būt arī mazliet nelaimīgai, lai novērtētu laimi, sajustu drauga plecu un dzirdētu veco labo: “Viss būs labi!”
Vēlos, lai es būtu vesela. Bet vai ir vērts? Būt veselai nozīmē būt tādai vienmēr, nekad nesaaukstēties, nekad nejust sāpes. Ja vienmēr būtu vesela, tad es būtu tik vesela, tik vesela, ka… nevarētu nomirt. Varbūt, ja paveiktos, nomirtu vecuma dēļ, bet var arī nepaveikties. Tad es pārdzīvotu savus bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus un vēl aizvien būtu vesela. Ja, nedod Dievs, mūsu zemi piemeklētu epidēmija un visi cilvēki aizietu bojā, es ņipri staigātu apkārt un būtu vienīgā šīs zemes iemītniece, jo es būtu ļoti, ļoti vesela… Bet ir tik jauki kādā aukstā ziemas vakarā pavisam nejauši saslimt ar iesnām, lai, dzerot karstu tēju ar medu un raugoties, kā laukā krīt sniegpārslas un ledus lolo puķes uz logiem, pēc vārga apčī! no mīļotā saņemt kabatas lakatiņu.
Vēlos, lai man būtu daudz naudas. Cik tas ir? Daudz ir tad, ja kā tajā dziesmā var “neprātīgi šķiesties ar naudu”. Taču, kā zelta zivtiņa lai zina, cik man ir “daudz”?! Vienam “daudz” ir pāris tūkstoši ik mēnesi. Ja padomā, ne tik sen par 200 “repsīšiem” saņēmām veselu vienu latu. Vai pēc vairākiem gadiem pāris tūkstoši nebūs vien pāris nenozīmīgu papīra gabaliņu? Citam “daudz” ir tik, cik bērnībā lasītajā pasakā par karali, – viss, kam viņš pieskārās, kļuva par zeltu. Vai kā tajā pasakā, kur karalim bija tik daudz naudas, ka viņš gandrīz tajā nosmaka, – stirna tikai piesita ar pakaļkājām, un zelta nauda šķīda uz visām pusēm… Un man būtu daudz naudas, bet naudai nebūtu vērtības… Taču ir tik saprotami, ka reizēm mazliet nepietiek, lai kaut ko nopirktu. Tad vismaz ir ko kārot.
Vajag no visa pa mazumiņam. Bet tas jau mums ir, tikai neprotam novērtēt. Esmu pārliecināta, ka visas vēlēšanās reiz piepildās. Citreiz jau nākamajā dienā, citreiz paiet krietni ilgāks laiks. Vai pirms desmit gadiem zelta zivtiņai prasītais man būtu svarīgs arī šodien? Laikam ne. Man nav ne jausmas, ko patiesi gribu, tāpēc makšķerēt neeju – ja nu noķeru zeltspuri?
Taču, ja jūs skaidri zināt savas vēlēšanās, sarūpējiet kādu kāpuru pušķīti un – uz copi. Starp citu, sinoptiķi sola, ka nedēļas nogalē pieturēsies sals. Varbūt zelta zivtiņai padomā paraustīt bļitkotāja aukliņu?
