Uzrakstu jauno gada skaitli – 2005. – un mazliet notrīc sirds. Prātā uzzibsnī doma – katram savs piektais gads… Droši vien ikvienam cilvēkam ir sava attieksme pret jēdzienu «1905. – 1907. gada revolūcija».
Uzrakstu jauno gada skaitli – 2005. – un mazliet notrīc sirds. Prātā uzzibsnī doma – katram savs piektais gads… Droši vien ikvienam cilvēkam ir sava attieksme pret jēdzienu “1905. – 1907. gada revolūcija”.
Visi esam gājuši skolā un mācījušies par notikumiem pirms simts gadiem. Dažiem, piemēram, literatūras un vēstures skolotājiem, par to klasē bijis jārunā. Arī man. Man nebija grūti stāstīt, jo tā laika notikumi cieši saistīti ar manu dzimtu. Desmitām reižu esmu klausījusies mammas atmiņas par viņas vecākajiem brāļiem Jēkabu un Krišu Kārkliņiem, kas bija Jelgavas nemiernieku vidū. Kā filmā mūsu Pogu lauku ceļa mājā redzu žandarmus, kuri iet apcietināt brāļus, kad viņi skrejlapu pilnām kabatām gatavi doties uz pilsētu. Redzu, kā vecmāmiņa vienā mierā žandarmu klātbūtnē apmaina viņu žaketes ar skrejlapām pret goda svārkiem, sakot, ka, pie priekšniekiem ejot, mugurā ir jābūt labām drēbēm. Apbrīnoju viņas drosmi. Lapiņas drukāja tieši viņas mājās, viņa zem žagaru saujas priekšautā pārnēsāja rakstāmmašīnu no istabas uz šķūnīti.
Tās ir tikai zīmes, nospiedumi bērna dvēselē un izjūtās kā vaskā, lai vēlāk manī veidotos interese un īpaša attieksme pret 1905. gada revolūcijas notikumiem.
Skolā sāku strādāt sešdesmitajos gados. Drīz sapratu, ka revolūcijas nav tie notikumi, kas skolēniem īpaši interesētu. Viņi nejuta atšķirību starp 1905. un 1917. gadu. Biju jauna, gandrīz tikpat cik tie, kurus mācīju. Klase skatījās uz mani izbrīna pilnām acīm, kad dziļi saviļņota teicu: “Tā latviešiem bija svēta cīņa.” Es tiešām no sirds mācīju par dārzā nošauto Jēkabu Ernesta Birznieka – Upīša stāstā “Zem ābeles”, arī par Raiņa “Vētras sēju”. Īpaši tuva man bija Viļa Plūdoņa poēma “Uz saulaino tāli”. Arī ar to saistījās Mans Piektais gads.
Strādājot Jelgavas Mūzikas vidusskolā, rakstniekus un viņu darbus iegrozīju tā, lai “Uz saulaino tāli” mēs lasītu tieši janvārī. Pasniedzu arī mākslas vēsturi, tad runājām par māksliniekiem Kristapu un Ģedertu Eliasiem – divu bagātu un izglītotu saimniekdēlu līdzdalību šajās cīņās un viņu emigrāciju.
Sēžot uz paklājiem Jelgavas muzeja “Academia Petrina” zālē starp Ģ.Eliasa gleznām, jutām līdzi Plūdoņa Jaunajam Gulbim un sapratām gan viņa vēlmi izrauties no savas bagātās, nodrošinātās vides un, izjūtot līdzjūtību pret izsalkušajiem, sala mocītajiem meža putniem, ziedoties cēliem mērķiem.
“Mūs neaizturēs Nakts,
ne Aukas sīvas,
Ne tumsas putnu mellais
perējums,
Mēs iesim turp,
kur sirdis jūtas brīvas,
Mēs iesim turp,
kur ziedons smaida mums.
Iedvesmoti sāka runāt arī mani audzēkņi. “Uz saulaino tāli! Uz saulaino tāli!” uzgavilēja kāds, kad atvadījāmies pie muzeja. Norunājām, ka pirmdien skolā katram būs līdzi sacerējums par Jauno Gulbi.
Ir tāda nianse, proti, šajā kursā pirmajā solā sēdēja mana meita. Viņa klausījās visā, ko stāstīju, un man bija jābūt ļoti patiesai, patiesākai nekā jebkad. Arī viņai bija jāierodas ar sacerējumu, un, lai padziļinātu iespaidus, nedēļas nogali pavadījām Rīgā. Bija 13. janvāris. Vēlā vakarā pa tukšajām Rīgas ielām devāmies uz 1905. gada pieminekli. Iedomājāmies krievu kazaku satracinātos zirgus, šāvienus, lūstošo Daugavas ledu un cilvēku vaimanas. Lielām pārslām krita sniegs. Un pēkšņi pa atvērtu logu no mājas 13. Janvāra ielā atskanēja Raimonda Paula dziesma.
Pēc nedēļas atdevu izlabotos sacerējumus. Parasti, nenosaucot rakstītāju vārdus, labākos darbus nolasīju. Bieži arī pati uzrakstīju sacerējumu par uzdoto tematu – lai skolēnus rosinātu izteikties, vēl citu iemeslu dēļ. Toreiz stunda ritēja mazliet īpatnējā brīdī – skolā bija “lielā ministrijas pārbaude”. Ar audzēkņu darbiem biju apmierināta. Zināju, ka viņi gaida vērtējumu, tādēļ arī stundas plānu nolēmu nemainīt, kaut gan klasē bija arī viesi (pārbaudītāji). Kad biju izvērtējusi mājās paveikto, nolasīju vienu, otru sacerējumu. Trešais bija mans. Biju jau gandrīz pusē. Sirds strauji sitās, balss brīžam aizlūza. Nu jau atkal biju Daugavmalā. Sniga un sniga. Un pēkšņi paskatījos uz pirmo solu. Pretī raudzījās lielas, zaļganpelēkas asaru pilnas acis. Mana meita rakstīto atpazina, jo mums abām taču piederēja tas 13. janvāra brīdis krastmalā. Lasīt tālāk vairs nespēju. Noliku burtnīcu uz galda, piegāju pie loga un skatījos ārā. Klasē valdīja milzīgs klusums. Sapratusi, ka es raudu, piecēlās meitas solabiedrene Andra. Pienāca pie galdiņa, paņēma burtnīcu un, pazinusi rokrakstu, iesaucās: “Skolotāja! To raksta skolotāja!” “Lasi! Lasi!” sauca klase.
Andra pabeidza lasīt sacerējumu, pamazām atguvu savaldīšanos un domāju: “Pārbaudītāji nolems, ka es viņus gribēju piemānīt.”
Analizējot stundu, sirma kundze bilda, ka nekad nav redzējusi tik emocionālu stundu vēsturē. “Katram savs piektais gads,” es teicu, katram ir vecmāmiņu un vecvecmāmiņu stāsti. Galvenais, lai tie būtu izstāstīti un uzklausīti.
