Raksta «Nomas līgums – vienīgais vai iestudētais risinājums?» turpinājums.
Raksta “Nomas līgums – vienīgais vai iestudētais risinājums?” turpinājums
Sākot vērtēt šo lietu, negaidīju, ka minēto afēru aizstāvēt varētu pats pilsētas mērs Rāviņa kungs.
Tiešām 2001. gadā Jelgavas Dome bija neapskaužamā situācijā ar maksātnespējīgo Jelgavas Siltumtīklu uzņēmumu (JSTU). Redzot aktīvo Rāviņa kunga rosīšanos ap to, likās, beidzot ir vīrs, kas spēs atrisināt šīs problēmas par labu pilsētas iedzīvotājiem. Varu piekrist viņam, ka uzņēmuma sanācija bija vienīgais risinājums. Taču tas, kas noticis pa vidu un beigās, gan nav vienīgais risinājums, bet apzināta uzņēmuma privatizācija uz 30 gadiem.
Tā arī viss sākās ar investora meklējumiem. Tad tiešām bija konkurss, vismaz izsludināts. Bija arī rezultāti. Ja precīzi atceros atreferējumus no preses, “Dalkia” piedāvāja 4 miljonus latu par uzņēmumu, kura finansiālais stāvoklis bija apšaubāms. Pēc pašreiz noslēgtā nomas līguma nosacījumiem tas tiktu atdots nomā uz vismaz 100 gadiem, turklāt gan pašvaldība, gan arī valsts būtu atguvusi savus līdzekļus, kurus varētu izmantot investīcijām citās vietās. Pašvaldības budžetā būtu ienākuši vismaz 12 miljoni latu. Droši vien kāds punkts bija nepieņemams pilsētai, taču bez dokumentiem nevēlos to vairāk komentēt.
Bet, analizējot pārējos dokumentus, esmu nācis pie secinājuma, ka tieši “Dalkia” piedāvājums risināt uzņēmuma problēmas, izmantojot koģenerācijas procesu, bija tas, kas lika pilsētas Domi pārvērst par SIA “Jelgavas Dome”. Veikliem shēmotājiem radās ideja, kā nopelnīt uz Latvijas ceturtās lielākās pilsētas iedzīvotāju rēķina. Un, “gods” kam “gods”, tas precīzi ticis realizēts. Protams, to nevarēja izdarīt viens cilvēks.
Par to, ka kreditori maksātnespējīgajā uzņēmumā ir galvenie noteicēji, nav šaubu. Piebilstu, ka tagad jau vairs ne kreditori, bet akcionāri ir Jelgavas Dome (71%) un Finanšu ministrija (24%) ar kopējo ieguldījumu vairāk par 17 miljoniem latu. Tātad kontrole un noteicošā ietekme par uzņēmuma sanāciju ir un bija Jelgavas Domei un, ja tā ir vai bija korekta, tad arī Finanšu ministrijai, vienalga, pēc kādiem likumiem skatāmies.
Man ir patiess prieks, ka Dome atzīst, ka nav ticis rīkots konkurss labāka piedāvājuma jeb investora atrašanai. Tikai spēcīgs cilvēks spēj atzīt savas kļūdas. Es aicinu būt vēl atklātākiem un pateikt visu!
Domes piesauktais “investors” parādās, pārpērkot atsevišķu kreditoru prasījumus par summu aptuveni 100 000 latu. Tātad jau ar mērķi piedalīties uzņēmuma sanācijas procesā. Apsveicams mērķis. Pats “investors” parādās tad, kad jau pieņemtas izmaiņas sanācijas plānā, kas paredz divas akciju emisijas un tiem, kas nepiesakās, pēc pirmās emisijas izmaksāt 5%, bet pēc otrās – 3% no kreditora prasījuma summas. Kreditori, kas neizmantoja vai normatīvo aktu pēc nedrīkstēja izmantot sanācijas plānā paredzēto parādu kapitalizāciju, saņēmuši ap 24 tūkstošiem latu (tas ir, izmantojot sanācijas plānā paredzēto iespēju, tika dzēstas ap 1 miljonu latu lielas kredītsaistības). Tas nozīmē, ka “investora” ieguldījums ir vairāk nekā niecīgs, un arī to, izmantojot sanācijas plānu, varēja atmaksāt.
Ko es nesaprotu, un arī pilsētas Dome man nevar izskaidrot – kur tad ir tās deklarētā “vienīgā iespēja”, lai atjaunotu maksātspēju un piesaistītu investoru? Kur tad ir šī sasteigtā nepieciešamība iznomāt jau bez lielajiem kredītiem esošo uzņēmumu? Ko es redzu – “investoram” bijusi nozīme lielākā kreditora – pilsētas Domes – lēmuma stiprināšanā (par uzņēmuma aktīvu nomāšanu nobalsoja lielākais kreditors un daži sīki kreditori, ieskaitot “investoru”), lai tas par sviestmaizi iegūtu uzņēmumu, kuram gandrīz nav parādu (jo tie ir kapitalizēti), kuram ir liels akciju kapitāls un lielas iespējas ņemt kredītus, jo aiz muguras stāv pašvaldība un valsts, kura saražotās produkcijas noieta tirgus ir stabils un nodrošināts ar spēcīgu Domes (uzņēmuma kontrolpaketes turētāja) lobiju. Ko vēl labāku var vēlēties?
Nesaprotu, kā Dome un arī valsts institūcijas varējušas pieļaut atklātus likuma pārkāpumus uzņēmumā. Kā gan citādi lai izskaidro Domes atklāto atbalstu un valsts institūciju klusēšanu par SIA “Jelgavas koģenerācija” darbību bez licences. Tās esamība vai neesamība ir par pamatu, lai izslēgtu konkursantu no jebkāda konkursa. Šajā gadījumā Dome pat aizstāv sabiedrības darbošanos bez licences, skaidri zinot, ka tas ir likuma pārkāpums.
Es neaicinu atbalstīt vienu vai otru politisko partiju (vai cerību pulciņu), bet aicinu neļaut tālāk izsaimniekot mūsu kopējo naudu un īpašumu. Ir skaidrs, ka viens nevarēšu atrisināt tās lietas, ko izdomājusi labi organizēta komanda, tāpēc aicinu cilvēkus, kuriem nav vienalga, kas notiek ar pilsētas īpašumu, nesēdēt malā, bet aktīvi darboties, kaut vai pirms vēlēšanām.
Es aicinu pilsētniekus uz aktīvu atbalstu, vācot parakstus pret Siltumtīklu izlaupīšanu (tas palīdzēs valsts iestādēm pēc būtības, nevis ķeksīša pēc risināt situāciju uzņēmumā), un es aicinu informācijas līdzekļus sekot līdzi valsts iestāžu darbam, izvērtējot pieļautās apzinātās vai neapzinātās nelikumības.
Es aicinu pilsētniekus, kas saņēmuši rēķinus no SIA “Jelgavas koģenerācija” par pagājušā gada oktobri, novembri un decembri, kā arī šā gada janvāri, tos īpaši glabāt vai arī to kopijas atnest uz TP biroju, kur mēs solāmies nepieciešamības gadījumā tās pievienot ierosinātajai krimināllietai, lai jums nebūtu jāatbild ar savu naudas maku par neatļautu uzņēmējdarbību, tas ir, uzņēmējdarbību bez licences (to SIA “Jelgavas koģenerācija” ieguva tikai šā gada 18. janvārī).
Nobeigumā tomēr vēlos “uzslavēt” Rāviņu kā plaša profila speciālistu, jo viņš spēj strādāt gan kā pilsētas mākslinieks, gan kā arhitekts un celtnieks, gan kā izcils shēmotājs, visbeidzot – arī visu apkārtējo kompetences vērtētājs. Vienā vārdā sakot – es arājs, visi apkārt lemeši (piedodiet, nu nevarēju bez šā komentāra, arī es esmu cilvēks).
Varu apgalvot: ja mums izdosies novērst šo labi organizēto afēru, apkures tarifs Jelgavā varētu kļūt mazāks vai vismaz tuvākos gadus nemainīties, jo tiešām, izmantojot koģenerācijas procesu, var iegūt lētāku siltumenerģiju. Izvērtējot siltuma pārvades zudumu ietekmi, iespējams decentralizēt Jelgavas siltumapgādi. Un tur nevajag nekādu investoru – starpnieku, kas pa vidu grib nopelnīt. Ir nožēlojami pelnīt tādā veidā, vēl nožēlojamāk aizstāvēt nelikumīgas darbības un būt par to lepnam.
Ar cieņu,
