Ko darīt ar kaimiņa kaķa izkārnījumiem pie savām durvīm, ja katru rītu uz kājslauķīša tie mani sveicina gandrīz vēl silti?
Ko darīt ar kaimiņa kaķa izkārnījumiem pie savām durvīm, ja katru rītu uz kājslauķīša tie mani sveicina gandrīz vēl silti?
Iespējami varianti. Pirmais – satīrīt. Regulāri. Katru rītu sākt ar pateicību par to, ka ir divas rokas, gumijas cimdi, un pārliecību par pieticīgo pacietību, domājot, ka kaķis kā lopiņš nav vainīgs, bet kaimiņš kā cilvēks ir īsts lops. Otrs variants – ik rītu pieklājīgi piezvanīt pie kaimiņa durvīm, atvainoties par traucējumu un ar smaidu sejā palūgt manu kājslauķīti sakopt. Lieliski – kaimiņš informēts, durvju priekša tīra. Vienīgi jāpārvar neērtības sajūta par to, ka traucēšu viņu nieka mēsla dēļ. Pieklājīga frāze: “Atvainojiet, ka šorīt atkal traucēju, bet kaķītis vēlreiz to pašu…”, un viss atrisināts.
Trešais variants ir pirmā turpinājums. Jo pēc piektās (trešās vai septītās) reizes tas viss tā būs apnicis, ka dusmās auļojošu sirdi un prātu aizlēkšošu līdz kaimiņam un dusmās savīkšķīto emociju pārmēru izgāzīšu uz vēl samiegojušos kaķa īpašnieku. Tā kā viņš pat no sava kaķa līdz šim nav bijis informēts par to, kas no rītiem nolikts pie manām durvīm, kaķumīļa acīs būšu kļuvusi par neprognozējamu histēriķi.
Kā jau saprotat, ne par kaķa “rīta tūri”, bet par savstarpējo attiecību modeļiem, ko paši izvēlamies un kopjam, gribējās parunāt. Mīļā miera dēļ pieciešam. Pārkairināto emociju dēļ – neciešam. Ja spējam nošķirt to, ko varam mainīt, no tā, ko nevaram, tad veikli risināsim situācijas, neaizskarot sevi, kaimiņu un kaķi.
