Vilcienu katastrofa Rīgas stacijā trešdien bija radījusi sajukumu.
Vilcienu katastrofa Rīgas stacijā trešdien bija radījusi sajukumu. Tauta šturmēja mikroautobusus un autobusus Jelgavas virzienā, tomēr, sekojot informācijai, uzzināju, ka vilciens Rīga – Reņģe caur Jelgavu aties no Rīgas centrālās stacijas, tādēļ, sazvanījis savu bērnības dienu draudzeni Ilzi, devos uz turieni, kur arī satikāmies. Elektroniskais vilcienu tablo nevēstīja neko. Paredzēts bija tikai vilciens uz Sanktpēterburgu un Reņģi, bet pārējie reisi gaidāmi tikai nākamajā dienā.
Uz perona ieraudzījām palielu ļaužu pūli, kas koncentrējies pie pirmā ceļa, kur tika solīts vienīgais dīzeļvilciens uz Jelgavu. Citur cilvēkus nemanījām. Pievienojāmies gaidošajiem, un mana draudzene atcerējās kādu stāstu.
Toreiz biļetes uz Jelgavu maksāja krietni lētāk, arī konduktoru nebija katrā vagonā. Daudzi mēdza braukt bez maksas cerībā, ka pārbaudītāji neuzradīsies vai iekāps pretējā vilciena galā. Lai no kontroles izvairītos, populāra bija pārskriešana no viena vagona uz citu, kamēr vilciens apstājas stacijās.
Ilze kādā sestdienas rītā braukusi uz Jelgavu. Naudu, protams, daudz tīkamāk bija iztērēt citām lietām, nevis vilciena biļetei, tāpēc reisu uz Jelgavu bija jāizmanto, braucot “pa zaķi”.
Olainē iekāpa konduktori. Protams, notika jau zināmā procedūra – puse pasažieru piecēlās un strauji virzījās uz izeju, arī Ilze. Līdz Cenu stacijai meitene kopā ar vēl bariņu cilvēku turpinājusi pārskriet no viena vagona uz citu, līdz beidzot nonākuši pēdējā. Nekas cits neatlika – vajadzēja izkāpt, tomēr Ilzei pavisam negribējās palikt stacijā, kas atradās meža vidū. Drosmīgākie allaž palika vilcienā, lai nekaunīgām acīm skatītos uz konduktoru un paziņotu, ka biļetes nav, vai arī tēlotu ilgu tās meklēšanu. Bet Ilzei ļoti negribējās sastapties ar pārbaudītājiem.
Draudzenes stāstu pārtrauca sievietes balss skaļruņos: “Vilciens Rīga – Reņģe aties ar kavēšanos.” Uz perona tas nevienu nepārsteidza. Pūlis palūkojās pulkstenī, kas rādīja nedaudz pāri septiņiem vakarā, un turpināja gaidīt, bet Ilze stāstīja tālāk.
Izkāpusi no elektrovilciena, viņa, ilgi nedomājot, pagāja dažus soļus uz sastāva beigām un rāpās uz vilciena lokomotīves. Vienu kāju balstot uz gaismas luktura izcilņa, otru uz sakabes un ar rokām pieķērusies pie logu malām, cik vien spēka, viņa sagatavojās braucienam. Vilciens sakustējās. Sākumā meitenei šķita, ka tas ir diezgan ērts pārvietošanās veids, ja neskaita kājās stāvēšanu, tomēr, kad vilciens uzņēma ātrumu, kļuva baisi. Jāteic gan, ka dabiskais izdzīvošanas instinkts darīja savu, un viņa turpināja turēties pie vilciena lokomotīves, kaut arī tirpa rokas.
Tad mašīnistu kabīnē ienāca kāds puisis. Paskatījusies uz augšu, Ilze pārbīlī gandrīz atlaida rokas. Puisis, ieraudzījis meiteni, strauji pagriezās, bet vilciena sastāvs, čīkstot vagonu riteņiem, sāka bremzēt. Ilze saprata, ka tam saistība ar viņas neprātību.
“Uzmanību!” atkal ierunājās sievietes balss stacijas skaļruņos, “vilciens Rīga – Reņģe” aties no septītā ceļa pie piektā perona.” Pūlis kā uz burvju mājiena pagriezās un meklēja tuvāko ceļu uz pāreju, lai nokļūtu uz vajadzīgā perona. Vieni šo nelielu attālumu mēroja pāri sliedēm, uz kurām tajā vakarā nebija neviena vilciena, citi gāja uz tuvāko tuneli. Mēs ar Ilzi arī devāmies turp, bet stāsts turpinājās.
Vilciens apstājies, puisis izlēcis pa durvīm un saucis, vai tiešām meitene nedomājot ar galvu – tas taču ir bīstami dzīvībai. Uz puiša jautājumu, kādēļ Ilze neizmanto tradicionālo vilciena daļu, ar kuru parasti pārvietojas pasažieri, viņa izstāstīja par naudas trūkumu un vajadzību nokļūt mājās. Nez vai puisim tā lika rīkoties instrukcija, drīzāk jau līdzjūtīga sirds, bet jau pēc neilga brīža meitēns sēdēja mašīnista kabīnē. No Ilzes mutes plūduši pateicības vārti, bet puisis tikai stāvējis un klausījies. Pēc desmit minūtēm vilciens jau bija pienācis galastacijā Jelgavā. Savukārt Ilze un toreizējais mašīnista palīgs Jānis vēlāk satikās ne tikai mašīnista kabīnē, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Arī mēs beidzot sagaidījām vilcienu. Pūlis spiedās vagonos. Lai gan vilciens pienāca ar četrdesmit minūšu kavēšanos, visi jutās bezgala atviegloti, ka tas vispār ir atnācis un viņi tikuši uz mājām.
