Vēl šīs nedēļas nogalē Jelgavas muzejā apskatāma Jāņa Viņķeļa gleznu izstāde «Spāņu strēlnieki».
Vēl šīs nedēļas nogalē Jelgavas muzejā apskatāma Jāņa Viņķeļa gleznu izstāde “Spāņu strēlnieki”.
Pēc mākslas kritiķes Ingas Šteimanes atzinuma, J.Viņķelis (1968 – 1994) kopā ar vairākiem vienaudžiem 90. gadu sākumā latviešu mākslā iegāja kā konceptuālās prakses otrās paaudzes veidotājs, pārstāvot tā dēvēto “message – art” – virzienu, kam raksturīga vēlme nevis iedzīvināt mākslu kā estētisku vērtību priekšmetā, bet ar mākslas palīdzību “transportēt” domas uz kādu no mākslas atšķirīgu metafizisku pasauli, neļaujot tai deformēties, deģenerēties gatavas, saliktas sistēmas ārišķībā (un izteiksmes līdzekļu izvēlē izpaužoties opozīcijā tam, kas kā labais, pareizais un klasiskais mācīts akadēmijā). Šādi transcendences vēstījumi ir arī muzejā apskatāmie darbi, kuru vidū galveno vietu ieņem gleznas par autora izdomāto spāņu strēlnieku civilizāciju.
J.Viņķeļa radošajās interesēs ietilpa arī instalācijas, zīmējumi, foto, video, proza un dzeja.
Savu personālizstādi mākslinieks paspēja sarīkot 1992. gadā, būdams scenogrāfijas students, kad vienpadsmit gleznu izlika apskatei galerijā “Roma” Liepājā. 1994. gada vasarā trīspadsmit dienas pirms akadēmijas diplomdarba aizstāvēšanas viņš noslīka Baltezerā.
J.Viņķelis dzimis Liepājā, kurp pēc LLA beigšanas darbā bija norīkoti viņa vecāki, bet ģimenes saknes ir Zemgalē – Skaistkalnē un Pilsrundālē. Līdzās sacerētās īstenības vēstījumiem izstādē ir arī dažs tēlojums no šīs pasaules: vectēva māja Skaistkalnē – cieši blakus baznīcai, kur Jānis saņēma iesvētību. Anna Viņķele dēlu atceras kā cilvēku ar plašu interešu loku ne tikai vizuālajā mākslā, bet arī literatūrā – no Stīvena Kinga romāniem līdz reliģiju vēsturei –, no kā galu galā droši vien arī izauga viņa mistificētās metapasaules aina; kā spējīgu studentu, kas izpelnījās pasniedzēju atzinību, bet kurā mītošais dumpinieciskums varbūt pa daļai sakņojās zināmā atsvešinātībā, nedrošībā, pašpierādīšanas tieksmē, kas, akadēmijā nonākot, stiprāk izteikta mēdz būt ar mākslinieku aprindām nesaistītu ģimeņu atvasēm. “Būšu gleznotājs!” – tā Jānis apņēmīgi apgalvojis jau pamatskolas gados. “Gleznotājs Jānis Viņķelis” – tā rakstīts arī uz viņa kapakmens tēva dzimtajā Pilsrundālē. Tagad Jāņa vecāku studijlaiku pilsētā apskatāmi viņa darbi, kurus aplūkojot gaišajā un plašajā muzeja Izstāžu zālē, māte piebilst: “Skatos un domāju – viņš taču ir dzīvāks par mums visiem!”
