Nu, lūk, divi gadiņi atkal nolauzti, vēl tikai nākamie divi, un kārtējās vēlēšanas būs klāt.
Nu, lūk, divi gadiņi atkal nolauzti, vēl tikai nākamie divi, un kārtējās vēlēšanas būs klāt. Tā no vēlēšanām līdz vēlēšanām pa divgadēm uz priekšu vien dzīvojamies. Pareizāk sakot, dzīvojas politiķi un politikānīši, pa vidu likdami tā rīkoties arī mums. Pašvaldība ir tā, kas vistiešāk ietekmē dzīvi. Ar to tiek realizētas daudzu likumu normas, ko pieņem galvaspilsētas Jēkaba ielā. Nedaudz vairāk par mēnesi palicis līdz vietējo pašvaldību vēlēšanām, tāpēc kārtējo reizi var teikt, ka kārtējā valdība un kārtējie parlamentārieši kārtējo reizi “piečakarējuši” visu Latviju, stiepdami gumiju ar administratīvi teritoriālo reformu.
To, ka valdībā un Saeimā nav skaidrības, kādā virzienā un uz kuru pusi stūrēt reformas kuģi, šonedēļ izcili parādīja premjers Aigars Kalvītis un viņa vadītās koalīcijas partneri. Vienam šķiet, ka tā dēvētās otrā līmeņa – rajona, reģiona – pašvaldības ir nevajadzīgs štrunts, bet otri savu dzīvi bez tām nevar pat iedomāties. Kāpēc te jāmin vēlēšanas? Tāpēc, ka nevienam nav bijis dūšas līdz galam izrunāt, ko tad saprotam ar vārdiem – administratīvi teritoriālā reforma. Ka tad tiks optimizēts līdzekļu izlietojums, uzlabosies ļaužu dzīve un tā bez gala. Taču nevar noticēt, ka teju desmit gadu laikā neviens nav spējis pat pasacīt, kādas funkcijas, piemēram, būs vietējai (pirmā līmeņa jeb novada) pašvaldībai. Pagājušajā gadā, izdarot grozījumus likumā par pašvaldībām, mēģināja to definēt. Bet centieni turpināt iesākto ātri vien izčākstēja – visi rosīgi sāka gatavošanos šā gada martam. Var teikt, ka izcili veiksmīgais brīdis pielikt punktu ir palaists garām. Necik ilgi, un būs jau jāgatavojas nākamajām Saeimas vēlēšanām. Pēc tam atkal pašvaldību vēlēšanas, un tā muļļāšanos var turpināt bez gala. Tikai ik pa brīdim kā hinduistiem noskaitot svēto mantru – administratīvi teritoriālā reforma. Šonedēļ, klausoties premjera A.Kalvīša apņēmīgajā runā, ka reforma tiks pabeigta pēc nākamās Saeimas ievēlēšanas, nerodas ticība, ka tā tiešām notiks. Pietiek vien uzklausīt jebkuru pašvaldības vadītāju, lai kļūtu zināms, ka pāris gados noskaidrot un, galvenais, arī definēt, kādas funkcijas viņiem būs paredzētas pēc reformas beigām, nebūs iespējams. Pareizāk sakot, nebūs iespējams tik ilgi, kamēr politiķiem un valdībām būs vēlme spēlēt savas galvaspilsētas spēlītes. Ceturtdien klausoties premjeru, bija vēlme vismaz dzirdēt kaut aptuveni definētus pašvaldības funkciju pamatuzdevumus. Var jau būt, ka no augsto kabinetu logiem neliekas būtisks tāds, piemēram, prozaisks sīkums kā pasažieru pārvadājumi, iedzīvotāju kontaktēšanās ar valsts un pašvaldību iestādēm, medicīnas pakalpojumu pieejamība un tā bez gala. Vienvārdsakot – nav zināms, vai ir skaidri noteikts, kas ir būtisks un nepieciešams tieši iedzīvotājiem. Tikai tad, kad tas būs noskaidrots, var skaļi pateikt, būs nepieciešami reģioni ar vēlētu vai ieceltu pārvaldi vai ne. Noskaldot – “nē, nav tie vajadzīgi!” netop skaidrs, ko valdības un politiķi paredz ikvienam pagasta iedzīvotājam. Vai novadam, kuru veidos divi vai četri pagasti, būs pašam jāgādā transports, ar kuru bērniem nokļūt skolā? Kam būs jārūpējas par vientuļo pensionāru? Var vēl pieminēt tik prozaisku lietu kā siltumapgāde, ko pašlaik iesaka nodrošināt pašvaldībai. Tajā pašā laikā tā pati pašvaldība tiek lamāta par siltumapgādes monopolista lobēšanu. Nedefinējot šķietami vienkāršas lietas, mīcīšanās uz vietas būs mūžīga. Ja nav iespējams šo nastu panest, kāpēc labāk to nelikt mierā?
