Cilvēku tirdzniecība, it sevišķi seksuālā, mūsu valstī kļuva aktuāla pēc neatkarības atgūšanas, kad šaubīgi tipi sāka vervēt sievietes seksa industrijai ārvalstīs.
Cilvēku tirdzniecība, it sevišķi seksuālā, mūsu valstī kļuva aktuāla pēc neatkarības atgūšanas, kad šaubīgi tipi sāka vervēt sievietes seksa industrijai ārvalstīs. Sākumā daudzas no viņām nemaz nezināja, kurp dodas, cerēdamas, ka varēs labi nopelnīt solītajā darbā par trauku mazgātājām, viesnīcu darbiniecēm un augļu novācējām. Bet sievietes nonāca prieka mājās, kur viņām atņēma pases un piespieda sniegt seksuālos pakalpojumus. Vienas samierinājās arī ar šādu “darbu”, lai gan gaidītā peļņa nebija liela – augstus procentus saņēma darba devēji, citas mēģināja bēgt pat bez dokumentiem, tika noķertas un piekautas, bet vēl citām izdevās nokļūt līdz Latvijas vēstniecībai.
Tagad sievietes vairs nav tik lētticīgas un jau apzināti dodas uz citām valstīm, lai nodarbotos ar prostitūciju. Taču viņu dzīves un darba apstākļi tik un tā ir briesmīgi, un speciālisti uzskata, ka pat galīga nabadzība nav attaisnojums, lai pelnītu iztiku tādā veidā. Protams, neviens atklāti nepiedāvā iesaistīties seksindustrijā, tāpēc likuma sargiem jāpieliek lielas pūles, lai vainīgos notvertu. Pēdējo gadu laikā pelnīto sodu saņēmuši jau vairāku organizēto grupu pārstāvji, kas, vienkārši sakot, pārdeva sievietes ārvalstu vīriešiem un prieka māju turētājiem.
Interpola dati liecina, ka ārvalstu sieviešu skaits, kas “nodarbinātas” seksa industrijā Eiropā, rēķināms vairākos desmitos tūkstošu, un vislielākais procents no tām ir bijušo PSRS valstu iedzīvotājas. Pirmajā vietā ir baltkrievietes un krievietes, bet pēc tam seko Baltijas valstu pārstāves.
Jau pirms vairākiem gadiem Latvijā tika apstiprināta valsts programma cīņai pret seksuālo vardarbību un cilvēku tirdzniecību. Šis tas minētās programmas ietvaros ir noticis – policija sadarbībā ar citu valstu kolēģiem apzina mūsu valsts “darbinieces” un cīnās pret nelikumīgu cilvēku tirdzniecību. Daudz laika tiek veltīts arī iedzīvotāju informēšanai, jo tieši neziņa ļauj spert nepārdomātu soli, ko vēlāk var nožēlot. Tomēr viss neizdodas tik labi, kā gribētos, un ik gadu daudzas sievietes kļūst par vieglu laupījumu.
Tikmēr daudzas sabiedriskās un nevalstiskās organizācijas ķērušās palīdzēt nelaimē nonākušām daiļā dzimuma pārstāvēm. Vienas meklē palīdzību, jo cieš no vardarbības, visbiežāk tieši ģimenē. Agrāk atklāti runāt par kaut ko tādu uzskatīja par nepiedienīgu rīcību, taču tagad tā vairs nav, un aizvien vairāk sievu sūdzas par saviem vīriem un draugiem, kas gan skaidrā, gan reibumā mēdz “nodarboties” ar psiholoģisku un fizisku vardarbību. Savukārt citas mēģina atkopties pēc piedzīvotā kādā seksa industrijas “skrūvītē”. Un bez psihologa palīdzības tādās reizēs iztikt ļoti grūti. Par laimi, tieši sabiedriskās organizācijas, vācot naudu no labdariem, centušās panākt, lai sievietes varētu piedalīties dažādās rehabilitācijas programmās, kas viņam ir ļoti nepieciešamas.
Pagājušajā nedēļā viena no šādām organizācijām “Marta” organizēja semināru par cilvēku tirdzniecību, un jau laikus uz to bija uzaicinājusi arī piecus mūsu ministrus, taču, kā izrādījās, augstie valstsvīri šādu problēmu risināšanu neuzskata par vajadzīgu. No pieciem aicinātajiem uz semināru ieradās tikai viens – ģimenes un bērnu lietu ministrs Ainārs Baštiks. Diemžēl šī nav pirmā reize, kad valdībā sabiedrībai svarīgas lietas tiek ignorētas.
