Aizvadīts gada pirmais mēnesis, pēcsvētku darbi paveikti, tāpēc var sākt domāt, ko jaunu sākt šajā gadā.
Aizvadīts gada pirmais mēnesis, pēcsvētku darbi paveikti, tāpēc var sākt domāt, ko jaunu sākt šajā gadā.
Kāpēc gan nemēģināt sevi pierādīt kādā mākslas jomā? Piemēram, teātrī… Tas taču ir tik aizraujoši! To apgalvoju, jo gandrīz četrus gadus pati esmu teātrī. Tas pavēris jaunu pasaules redzējumu, esmu ieguvusi daudz jaunu paziņu un draugu, pilnveidojusi sevi. Tāpēc vēlos, lai arī tu atklāj sevī ko jaunu. Iespējams, tieši šis gads domāts, lai iepazītu teātri ne tikai skatītāja, bet arī līdzdalībnieka acīm.
Trīs jaunieši no teātra aprindām – Aiga Rikmane (studente, 20 gadu), Lauris Bankevics (students, 18), Liene Strokša (skolniece, 17) ar savu pieredzi un viedokli palīdzēs ielūkoties teātra pasaulē.
Lai gan Aiga to neatceras, jau pirmajā klasē viņa aktīvi darbojusies teātra studijā. Viņai patika iejusties princešu lomās. Pēc tam bijis neliels pārtraukums, taču interese par teātri nezuda, tāpēc pirms trīs gadiem jauniete iestājās Ā.Alunāna teātra studijā, kuru pagājušogad absolvēja.
Lauris atzīst, ka pirms četriem gadiem nevarēja sevi iedomāties darbojamies aktiermākslā. Uzskatīja, ka tas nav domāts viņam. Pietrūka drosmes un pašpārliecinātības. Viedoklis mainījās, kad pēc 18. novembra sarīkojuma 10. klasē Jelgavas Valsts ģimnāzijas teātra studijas “Reverss” režisore Ilze Vazdiķe ievēroja puisi un iesaistīja savā kolektīvā, kurā viņš uzreiz iejutās.
Liene teātra gaitas sāka pirms pieciem gadiem, kad viņas draugi no Jelgavas 4. vidusskolas teātra studijas “Vējlukturis” aicināja pievienoties savam pulkam. Redzētās izrādes viņai patika, tāpēc, uzzinājusi, ka pieņem jaunus cilvēkus, kopā ar draugiem iestājās studijā (viena gan nebūtu sadūšojusies). Tagad saka paldies, ka tikusi iedrošināta, jo arvien aktīvi tur darbojas.
Visi trīs jaunieši kā vienu no lielākajiem teātra gaitu ieguvumiem min jaunos draugus. “Daudzi mani draugi ir aktieri,” saka Lauris, “ar viņiem ir vieglāk saprasties. Kursabiedri mani sauc par “mākslinieku”, bet neizprot, kādēļ tāds esmu. Savukārt “teātriniekiem” varu izkratīt sirdi, viņi visi ir vienlīdz jauki, cits citam izpalīdz, tomēr ar dažiem cilvēkiem iznāk kontaktēties vairāk. Ar savu bēdu varu aiziet pie režisora, viņš mani sapratīs. Cilvēki no malas reizēm padomātu, ka esmu mazliet dīvains. Teātrī cilvēki ir mīlošāki.”
Aiga teic, ka “teātris ir kā ģimene, kurā cits citam palīdz, atbalsta. Tas nav tikai izrāžu laikā, bet arī sadzīvē. Šādā kolektīvā attiecības veidojas labāk, jo kopā ir jābūt bieži, tāpēc rodas situācijas, kas satuvina. Varbūt ir arī mazliet slikti, ja par cilvēku zini pārāk daudz, taču citādas attiecības veidot ir grūti, jo visu, kas notiek, redz un dzird pārējie. Tas var traucēt.”
Neapšaubāmi, teātris palīdz kļūt pašpārliecinātākam, atbrīvotākam. “Es vairs nekautrējos brīvi paust savu viedokli. Spēju vieglāk kontaktēties. Referātu prezentēšana arī nesagādā grūtības – agrāk kautrējos, bet tagad ne,” atzīst Liene. Ir vieglāk izprast cilvēkus, jo spēj iejusties viņu lomā.
Tas, ka darbojies teātri, nenozīmē, ka noteikti jākļūst par aktieri, taču šo iespēju arī neizslēdz. Liene nevēlas kļūt aktrise, jo tas ir smags darbs, savukārt Lauris gribēja mācīties Kultūras akadēmijas “aktieros”, taču pagājušogad šajā specialitātē neuzņēma, tāpēc studē LLU Tehniskajā fakultātē, bet darbojas nu jau bijušās skolas teātra studijā pie režisores I.Vazdiķes un Ā.Alunāna teātrī pie Lūcijas Ņefedovas un Arvīda Matisona. Aiga savus mērķus nevēlējās atklāt. Kad sasniegs, tad par to paziņošot.
“No teātra nevajag baidīties – jāatnāk un jāpamēģina. Tas palīdz pilnveidoties, gūt jaunas zināšanas par sevi un pasauli. Teātrī tiekas cilvēki ar trakām idejām, viņi pieņems ikvienu. Jums iepatiksies!” aicina jaunieši. Izvēle, protams, ir tavās rokās.
