Rotaļa… Vārds, kas asociējas ar prieku, fantāziju, kaut ko ļoti jauku un bērnišķīgu. Daži cilvēki rotaļājas visu mūžu. Strādājot.
Rotaļa… Vārds, kas asociējas ar prieku, fantāziju, kaut ko ļoti jauku un bērnišķīgu. Daži cilvēki rotaļājas visu mūžu. Strādājot.
Bērnu attīstības centrā “Rotaļa” diendienā satiekas drosmīgie, uzņēmīgie, bērnišķīgie, līdzi just spējīgie, gudrie, mierīgie, nosvērtie… Viņu uzdevums ir nopietns – būt par tiltu starp divām pasaulēm. Starp tiem, kas ir kā visi, un viņiem – mazajiem, mīļajiem, dažreiz neizdibināmajiem, kam likteņa roka bijusi daudz skopāka – bērniem ar īpašām vajadzībām. Kad mēģinām apgalvot, ka viņi ir tādi paši kā mēs, šķiet, gribam būt pavirši. Tā ir vieglāk – bezpersoniski un mierīgi runāt par integrāciju.
Vai tas nav aizskaroši? Ja autokatastrofā zaudētu kaut vai tikai vienu kāju, vai mēs justos ne tā kā visi? Veselie un spēcīgie savā skrējienā pēc dzīves kvalitātes ir citādi nekā viņi. Paviršāki. Mēs neesam tik atkarīgi no citu žēlastības, sāpēm un atraidītības. Mēs neesam tādi, kādi ir viņi. Viņi ir patiesāki. Un apmierināt viņu pamatvajadzības izmaksā daudz, daudz dārgāk.
Vārds “integrācija” ir bieži lietots. Gandrīz vai tāds modes vārdiņš. Bet integrācijas process ir mūžīga došanās augšup. Dažreiz arī pa lejupslīdošām kāpnēm.
Sākumā raudājām un mācījāmies
Ilze Putniece bērnudārzā “Rotaļa” strādā no 1977. gada. Tad šo bērnu attīstības centru sauca par “Lauktehnikas” bērnudārzu.
Nopietns lūzuma punkts bija 1993. gads, kad apstākļi spieda mainīt toreizējo kārtību un sākt domāt ne tikai, kā strādāt ar bērniem, bet arī – kā strādāt jaunajos apstākļos, kad bērnu skaits mazinājies. Bērnudārza telpu noslogošana būtu ekonomiski saprātīga rīcība. “Veidojām rotaļu, pēcpusdienu grupas. Tad – veiksmīga satikšanās uz ideālu izpratnes takas ar sporta pedagoģēm Rutu un Aiju Kļaviņām, radās ideja veidot centru bērniem ar īpašām vajadzībām. “Aija, tagadējā Latvijas Bērnu invalīdu sporta federācijas prezidente, beidza fizkultūras institūtu. Domājām – jāmēģina palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams.”
1993. gadā tika atvērta pirmā grupiņa bērniem, kas līdz šim bija ieslēgti četrās sienās sabiedrības vispārpieņemto standartu dēļ – neredzam bērnu, neredzam problēmu. Pēc desmit gadiem “Rotaļa” paplašināja savu darbību un, pateicoties veiksmīgai projekta realizācijai, tika atvērta vēl viena rehabilitācijas grupa bērniem ar smagāku piemeklējumu.
“Šim darbam nepieciešama augsta profesionalitāte. Sākumā nebija pieredzes, raudājām un mācījāmies. Tad sapratām, ka mūsu uzdevums ir palīdzēt savu iespēju robežās, pārējais paliek Dieva ziņā.”
Šo gadu laikā divi attīstības centra bērni pasauli jau atstājuši. Ir ļoti grūti pierast pie tā, ka cilvēks ienāk pasaulē uz īsu laiku, māca sevi mīlēt, sagādā daudz, ļoti daudz smagu brīžu saviem vecākiem, pats piedzīvo nebeidzamu atstumtības un fizisku sāpju pieredzi un tad aiziet.
Ilze stāsta, cik smagi bērni te ierodas. “Viņiem viss ir jauns, fizioterapija nepatīk, kustības visbiežāk sagādā nepatīkamas izjūtas, katrs cilvēciska kontakta piedāvājums liek sarauties bailēs, jo viņu līdzšinējās attiecības bijušas tikai ar tuviniekiem. Var izdarīt tikai to, ko var, bet, ja smagi piemeklēts bērns sāk reaģēt, smaidīt, pacelt galvu, tad sasniegts ir daudz.”
Mēs esam laimīgi, ja viņš pasmaida
“Rotaļu” apmeklē 258 bērni, bet divas rehabilitācijas grupas – vienu žiperīgāku, otru ļoti smagu – 16. Viens mazais pagaidām spējīgs tikai gulēt, viņu pat nevar nosēdināt ratiņkrēslā. Audzinātājas un palīgi viņu vienkārši nēsā uz rokām. “Bērniņu pieņēmām tikai tāpēc, ka šajā bērnudārzā gājusi arī viņa mamma un līdz nelaimei, kurā viņš ieguva tik smagu diagnozi, arī pats bija šā centra dalībnieks. Parasti tik smagus gadījumus neņemam. Nebiju pārliecināta par to, kā mums ies. Lai arī sākums bija ļoti grūts, tagad redzam rezultātu. Viņš reaģē, pasmaida, acis ir dzīvas un saprotošas. Mēs šo bērniņu vedam arī uz teātra izrādēm – visur, kur piedalās pārējie. Man dažkārt nākas pierādīt, kāpēc “Rotaļā” uz nelielu bērnu skaitu ir tik daudz darbinieku. Rehabilitācijas grupās uz astoņiem bērniem nepieciešami divi skolotāji, skolotāja palīgs ergopedagogs, divas aukles. Paralēli ar viņiem strādā arī citi speciālisti – logopēds, fizioterapeits, masieris, psihologs, mūzikas terapeits.”
Dānijā, Zviedrijā, kur I.Putniece braukusi gūt pieredzi, obligāta prasība ir divi darbinieki uz vienu bērnu, kas pats sevi nevar apkalpot un nepārvietojas bez citu palīdzības.
Ar katru mazo – individuāls darbs
Laimes un cerību kalniņš – tā A.Kļaviņa un I.Putniece kādreiz nosauca pirmo uzbrauktuvi bērniem invalīdiem, ko izveidoja pirms 13 gadiem. Cerības un darbs, projekti un to īstenošana. Viss tiek nepārtraukti pilnveidots. 2003. gadā, iesniedzot projektu, “Rotaļa” ieguva arī Izglītības un zinātnes ministrijas finansējumu baseinam. “Lauktehnikas” dārziņā kādreiz tas jau bijis, bet vairāk nekā 10 gadu sauss un bezpersonisks gaidījis savu atjaunošanu. Šis projekts Jelgavā tika īstenots paralēli sporta halles celtniecībai, valdības mainīgo prioritāšu dēļ vienu brīdi bijušas neskaidrības, kā turpināsies baseina būvniecība, tomēr tās bija salīdzinoši īslaicīgas. “Gribējām baseinu, kur varētu veikt procedūras, kas atslābina savelkošo muskuļu tonusu, stiprina imūnsistēmu. Tas nepieciešams visiem bērniem, ne tikai ar īpašām vajadzībām. Bērniem ar kustību traucējumiem tas ir ļoti svarīgi, jo ūdenī ir vieglāk kustēties, atslābināties, tās ir patīkamas izjūtas. Protams, mazie pie visa jāpieradina pakāpeniski, ar katru notiek individuāls darbs. Ilgi meklējām vēl kādus veidus, kā palīdzēt attīstīties un labi justies bērniem ar BCT (bērnu cerebrālā trieka).
Iespējas plašākai auditorijai
Baseina lietošanas vajadzībām centrā iegādātas speciālas bērnu vestītes un citas skaistas baseinā izmantojamas mantas. Ar mazajiem strādās sporta pedagogs Osvalds Upenieks, kuram ir izcils talants strādāt ar bērniem.
Paredzēts, ka baseinu varēs lietot daudz plašāka auditorija – arī grūtnieces, jaunās māmiņas ar mazuļiem, bērni līdz trim gadiem kopā ar vecākiem, peldēšanu pedagoga vadībā varēs apgūt līdz septiņu gadu vecumam. Tās būs maksas grupiņas.
Notiek konsultācijas ar ārstiem, kā strādāt ar grūtniecēm. Ūdens procedūras ir tikai viens elements kompleksā, jo sagatavošanās kļūt par tēti un mammu nav tikai fizioloģisks process. Šajā kompleksā varētu tikt iekļauta vispusīga ģimenes sagatavošana jaunajai lomai.
I.Putniece dalās pieredzē. Kad 1995. gadā viņa bijusi Stokholmā un apmeklējusi problemātisko zīdaiņu namu, pārsteigusi īpaša relaksācijas istaba māmiņām un mazuļiem. Šīm mammām jātiek pāri ļoti smagam dzīves posmam, proti, pēcdzemdību depresijai pievienojas izmisums par mazuli, kas ir citāds un prasīs daudz vairāk laika, pacietības, izturības, līdzekļu.
“Tur dziedāja putni, mirguļoja dažādas gaismas, šalca ūdenskritums, viss bija ļoti gaišs. Toreiz domāju, ka tas ir sapnis, kas jāpiepilda.” Bet tādu sapņu netrūkst. Ir vajadzīgs spēks tos pārvērst īstenībā.
“Nonācām pie atziņas, ka nepieciešama arī infrasarkano staru pirtiņa. Tur ir arī stereoiekārta, var klausīties relaksējošu mūziku. Viss ir svarīgs – skaņa, smarža, gaismas, ūdens procedūras.”
Spēks sapni pārvērst īstenībā
“Visi klusie sapņi… Dažreiz ir jāraud. Tad sev jautāju – kāpēc raudi? Ja gribi darīt, pārvari šķēršļus!” atzīstas Ilze, atceroties, kā pagājušajā gadā gadījušies arī ļoti bēdīgi akordi. RAF 1993. gadā dāvinātā “Latvija” savu bija nokalpojusi, vajadzēja iegādāties jaunu mašīnu bērnu ar īpašām vajadzībām pārvadāšanai. Process izvērties nepatīkams kāda negodīga cilvēka dēļ. Toties baseina celtniecība bijusi viena vienīga veiksme. “Apbrīnojami radoša komanda. Firmas pārstāvji teica: “Pasakiet, ko gribat, mēs apskatīsimies, kā to veikt.” Un iznācis ļoti labi. Ir gan gaismas, gan slidkalniņš un rotaļīgs elements sēnīte baseina vidū. Īpaši jauka ir peldvietas apmale, neslīdošas kāpnītes. Man bija svarīgi, lai baseins nebūtu četrkantīgs. Tas sadārdzināja projektu, tomēr arī to varēja izkalkulēt un veikt,” priecājas Ilze.
Telpas viena siena rotājas ar četrām jautrām mozaīkām. No padomju laikiem saglabājušās tiktāl, ka, atjaunojot un nostiprinot jaunos rāmjos, izskatās vienkārši dievīgi.
Garderobēs, dušās, tualešu telpās viss ir īpašs. Tie mazie klozetpodiņi, kas rotā attīstības centra “Rotaļa” tualetes, mazajiem dupšiem ir labāki par tiem, ko līdz šim esam bērniem piedāvājuši.
Lelles ar īpašām vajadzībām
Daudzi bērni no rehabilitācijas grupiņām pakāpeniski tiek integrēti parastajās “Rotaļas” grupās. Grupiņas tiek sagatavotas, izspēlējot spēles, lai bērniem un vecākiem vismaz daļēji ļautu saprast, kā jūtas mazulis ar īpašām vajadzībām. Bērniem, piemēram, aizsien actiņas un ļauj izprast, ko nozīmē neredzēt, kā cilvēks jūtas, ja neviens nepalīdz. Vecākiem sākumā nebija viegli pierast pie šīs kārtības, tomēr šā iemesla dēļ neviens nav no dārziņa izņemts. Katrā grupā ir lelle ar īpašām vajadzībām – trūkst pirkstiņu, uz acīm brillītes. Pašlaik “Rotaļā” ir 12 integrējamo bērnu. Ceturtdienas ir tā saucamās integrācijas dienas, kad mazie no rehabilitācijas grupiņām ciemojas pie vienaudžiem.
Šajā laikā centrā iespējams uzņemt arī tos bērnus, kuri dažādu iemeslu dēļ rehabilitācijas grupas vēl neapmeklē. Ģimenes pašas saviem spēkiem brauc no Jelgavas rajona, Dobeles. Jelgavas bērnu privilēģija tikt atvestiem un aizvestiem uz centru ar īpaši šim mērķim pielāgotu transportu viņiem diemžēl nav pieejama. Pašu spēkiem katru dienu izvadāt savu atvasīti var būt neiespējami, ja ģimene nav labi situēta.
Ziedojumi vākti virs mākoņiem
I.Putniece pastāstīja arī par to, cik veiksmīga izvērtusies gaisa satiksmes kompānijas “AirBaltic” un žurnāla “Rīgas Laiks” akcija. “”Rīgas Laikā” bija publikācija par mūsu iestādi. Stjuartes paralēli tējas vai kafijas tasei uz paplātes blakus žurnālam nolika arī mazu aploksnīti ziedojumam, ja klients to vēlas darīt. Tika saziedots ļoti dažādās valūtās. Vairs neatceros, kurā bankā mēs to visu mainījām. Tas bija ļoti pacilājoši. Tolaik pie mums brauca daudz ārzemnieku, lai redzētu vietu, kurai tiek ziedots.”
Vārds “integrācija” ir tāds kā modes vārds. Bet, kad darbības vārdam “integrēt” pievieno sirdi un prātu, ir viens iznākums. Kad šis vārds kalpo, lai pamatotu kādu projekta tāmi un atskaišu slejās ierakstītu darbības rezultātu izmērāmos skaitļos, jāsāk domāt par laiku, kad viensētniekus apvienoja kolhozos, neprasot, vai viņi to vēlas.
