Šķietami negaidīti Somijas kompānija «Metsaliitto Group» nākusi klajā ar paziņojumu, ka tā atsakās no ieceres Latvijā uzbūvēt celulozes rūpnīcu.
Šķietami negaidīti Somijas kompānija “Metsaliitto Group” nākusi klajā ar paziņojumu, ka tā atsakās no ieceres Latvijā uzbūvēt celulozes rūpnīcu. Lēmums būšot spēkā, līdz Latvijā nemainīsies attieksme pret šo grandiozo projektu. Kā paziņojis kompānijas viceprezidents stratēģiskās plānošanas jautājumos Ēro Kitola, viņiem “nav pieņemamas izvirzītās prasības par celulozes rūpnīcā izmantojamajām tehnoloģijām, jo pieprasītā tehnoloģija netiekot lietota citās kompānijas rūpnīcās”. Jāteic, tas izklausās nedaudz pēc apvainošanās. Sak, mēs te jums būvēsim izcilu rūpnīcu, bet jūs, nepateicīgie, to nemaz negribat.
Arī “Ziņas” rakstījušas par šo grandiozo projektu. To bija paredzēts īstenot Jēkabpils rajona Ozolsalas pagastā Daugavas tuvumā. Būvniecības izmaksas solījās būt lielākās ārvalstu investīcijas jaunlaiku Latvijas vēsturē. Darba vietas tiktu nodrošinātas vairākiem simtiem iedzīvotāju un tā tālāk. Ja palūkojamies pagātnē, šis projekts pie mums izgājis līkloču ceļus. Dažs valstsvīrs savas domas mainījis no pilnīga atbalsta līdz celulozes rūpnīcas projekta pilnīgam noliegumam. Vislielākās problēmas ar celtniecību somiem sākās pēc tam, kad pērn tika publiskots uzņēmuma iespējamās ietekmes un vidi novērtējums. Rūpnīcas cēlājiem tas bija gana negatīvs. “Metsaliitto Group” pārstāvis norādīja, ka pēdējo divu valdību laikā kompānijai nav veidojies dialogs ar valsti, kā tas bijis iepriekš, strādājot darba grupā ar valdības pārstāvjiem.
Bet mūs jau no paša sākuma nepameta izjūta, ka mēs te, Latvijā, tiekam pamatīgi muļķoti. Skaidrs, ka visaltruistiskākie investori neko nedarīs tikai tāpēc, lai mūs aplaimotu bez ieguvuma sev pašiem. Turklāt dīvaini likās, ka mēs bez diskusijas liekam pretī gandrīz vienīgo nacionālo bagātību – mežus. Faktiski tas izskatījās pēc tā, ka visi netīrumi paliktu Daugavā, celuloze tiktu pārdota ārzemēs, bet peļņa nonāktu Somijā pie saimniekiem. Vienīgais, ko iegūtu mūsu cilvēki, būtu darba alga un samaksātie nodokļi. Kā jau minēts, ar labdarību te neviens nodarboties negrasījās.
Var, protams, strīdēties, vai ietekme uz vidi bija novērtēta ideāli, vai tajā minētā prasība mainīt celulozes ražošanas tehnoloģiju bija pietiekami pamatota no tehniskā un ekonomiskā viedokļa. Skaidrs, ka mēs bez pienācīga pamatojuma likām pretī savus mežus. Protams, par to ekonomiski pamatotu izmantošanu jādomā, bet tāpēc jau nevajadzētu katru, kurš grasās uz to rēķina pamatīgi nopelnīt, uzskatīt par glābēju un draugu.
Tajā pašā laikā Rīgas kungiem nopietni jāpārdomā, kāpēc par šā projekta realizāciju tā iestājās rajona un pagasta iedzīvotāji. Vienubrīd pat šķita, ka karstā rīdzinieku un laucinieku diskusija iegūs citas formas. Vai tiešām būtu jāuzskata, ka viņiem nemaz nerūpētu dabas iespējamā pieķēzīšana un mūsu mežu izvārīšana celulozē? Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs. Viņi projekta realizācijā saskatīja iespēju risināt smago sociālo situāciju laukos. Pat ja rūpnīcā darbu būtu atraduši pāris simti iedzīvotāju, pagastam tas ir pilnīgi pietiekami, lai viņi būtu materiāli nodrošināti. Tieši šā apsvēruma dēļ mums jābūt uzmanīgiem ar līdzīgiem projektiem nākotnē. Smagā sociālā un ekonomiskā situācija laukos var būt pietiekami kārdinoša daudz sliktāku projektu “izbīdīšanā”.
