Pēc ieiešanas ES esam guvuši ne vienu vien mācību, jā, arī dažu labu knipi pa degunu, pamatīgu bliezienu ar dūri.
Pēc ieiešanas ES esam guvuši ne vienu vien mācību, jā, arī dažu labu knipi pa degunu, pamatīgu bliezienu ar dūri. Ja arī kāds līdz šim bija uz ieiešanu “kopējā Eiropas mājā” vai “vienotā aizsardzības struktūrā” (NATO) raudzījies rožainu skatienu, tad gandrīz gads bijis pietiekami ilgs laiks, lai sāktu uz to visu skatīties ar redzošākām acīm. Visai pamatīgu mācībstundu par to, ka paša krekls ir tuvāks, saņēmām no draugiem zviedriem. Lai arī kā sevi mierināsim, ka visu nokārtos Brisele, būs vien jāsamierinās, ka Vaksholmas pašvaldības līgums ar latviešu būvfirmu “Laval un partneri” par Sēderfjērdes skolas būvniecību Vaksholmā tiks abpusēji atsaukts. Skaidrs, ka Zviedrijas puse visiem spēkiem centīsies aizstāvēt savu iedzīvotāju intereses. Tas ir tikai viens no piemēriem un paraugiem mūsu pašu politiķiem un valdībai. Īpaši, ja atceramies, ka visi klusēja tajā laikā, kad Latvijā aktīvu darbību sāka Zviedrijas būvfirmas. Diezin kāpēc tolaik neviens nesauca skaļā balsī, kāpēc mūsējiem strādniekiem maksā tik zemas algas. Ir pierādījies, ka par naudu pašu plašsaziņas līdzekļi gatavi publicēt visu ko. Pietiek atcerēties milzīgās reklāmas, kuras mūsu laikrakstos ievietoja kaimiņzemes arodbiedrības. Varam jau sapņot par lielajām Rietumeiropas algām, tikai jāatceras, ka pašreizējā ekonomiskās attīstības stadijā varam vien konkurēt ar to, ka prasām mazāku darba samaksu. Tikko gan pienākusi ziņa, ka Eiropas Komisija pagaidām nevēlas iejaukties Latvijas uzņēmuma “Laval un partneri” un Zviedrijas arodbiedrību strīdā. Viņi šo lietu izvērtējot, tomēr nevēloties iejaukties strīdā laikā, kad tā izskatīšana notiek nacionālajās tiesās.
Vēl piemēru? Saeimā izskatīšanai otrajam lasījumam tiek gatavots jauns likums par biodegvielu. Nerunāsim par šādas degvielas piemērotību vai nepiemērotību automašīnām, kaitīgumu vai draudzīgumu videi. Runa ir par to, ka nāksies vien šajā likumā iestrādāt normu īpaši neaizsargāt savus biodegvielas ražotājus. Līdz ar iestāšanos ES mūsu tirgus ir atvērts brīvai preču un pakalpojumu kustībai.
It kā no citas operas, bet līdzīga ir līdzšinējā mūsu darbošanās pasaules karstajos punktos. Esam godprātīgi atsaukušies teju visiem amerikāņu vai Ziemeļatlantijas bloka aicinājumiem sūtīt uz turieni savus karavīrus. Šajās dienās mūsu ārlietu ministrs pat apsolījis, ka spēsim administrēt kādu no Afganistānas reģioniem. Interesanti, kuri mūsējo administratori uz turieni dosies un kādu pieredzi tālajai zemei sniegs? Labāk vien būtu savu lielo spēju kapacitāti ielikuši tepat, pašu valstī pabeidzot administratīvi teritoriālo reformu. Ja nu tiešām gribas piedalīties kārtības ieviešanā pasaulē, labāk aicināt mācīties gribētājus pie sevis. Tad varbūt dažam labam atvērsies acis un uz mācīšanos tie tik traki nerausies. Kaut gan ir paklīdušas runas, ka ASV prezidents Džordžs Bušs lūgs Kongresam iedalīt 400 miljonus ASV dolāru, lai atalgotu tās nācijas, kas nosūtīja savus karavīrus uz Irāku un Afganistānu. Poļiem no šīs naudas tikšot it kā ceturtā daļa. Ja atceramies, ka viņu karaspēkā dien arī 120 mūsējo, varam parēķināt, cik “atlēks” mums. Solīja gan, ka Latvijas kompānijas varēšot pretendēt un lieliem pasūtījumiem tajā pašā Irākā. Lai cik arī laiks pagājis, teroristi tur joprojām turpina savu darbību un par mūsu firmām šajā valstī tā kā nav dzirdēts.
Šķiet, tikai šie daži piemēri parāda, ka īstu draugu mums nav. Līdzīgiem apsvērumiem jābūt ikviena mūsu politiķa un valstsvīra “alfai un omegai”.
