Bagāts ir nevis tas, kam daudz, bet tas, kam pietiek, – nodrāzta atziņa, bet šoreiz, šķiet, īsti vietā.
Bagāts ir nevis tas, kam daudz, bet tas, kam pietiek, – nodrāzta atziņa, bet šoreiz, šķiet, īsti vietā. Raimondam Krūmam pietiek ar mazu mazītiņu dzīvoklīti bez ērtībām, ārkārtīgi necilu mēnešalgu, par kuru reizi mēnesī var pasēdēt “Baltajos kreklos”, un darbu, kas patīk. Dīvaini, vai ne?
Raimonds trīs mēnešus mācījies Liepājā, lai kļūtu par latviešu valodas skolotāju, bet tad sakravājis mantiņas un devies virzienā, ko var raksturot ar “nē” šai izvēlei. Beidzis mūzikas skolu un medicīnas skolu. Astoto gadu strādā par sociālo rehabilitētāju psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Nodarbojas ar mūzikas terapiju. Par šo darbības virzienu sācis domāt 1998. gadā un intuitīvi meklējis risinājumus. Vēlāk izrādījās – intuīcija vedusi pareizajā virzienā. Atteicies no darba ar bērniem. “Man šķiet, ka viņu pasauli nevaru uztvert un saprast, ir bail kaut ko izdarīt greizi,” neslēpj Raimonds.
Neizbēgams ir jautājums: kā tas ir – strādāt ar nervu slimniekiem? Kā var saglabāt savu garīgo līdzsvaru? “Ha, ha! Tiešām tradicionāls jautājums. Un turpinājums ir apmēram tāds: gan jau agrāk vai vēlāk pašam jumtiņš nobrauks,” jautājumu komentē rehabilitētājs.
Dzīvoklis par astoņiem latiem
Vai jaunam cilvēkam negribētos kaut ko mainīt – vairāk naudas, vairāk baudas, vairāk ērtību, visu – vairāk?
“Šeit esmu jau astoņus gadus. Varēju aiziet, bet neesmu to izdarījis. Liepājā tagad māca arī mūzikas terapiju. Bet es nevaru ciest Liepāju. Tur viss ir nemīlīgs, arī cilvēki – citādi,” saka rehabilitētājs, kas mācījies kursos, semināros, internetā. Bet mācīties vispār kaut kad kaut ko varētu. Varbūt varu sevi iedomāties kā biroja administratoru. Tomēr vairāk iespējams, ka papildināšu zināšanas sociālajā jomā.”
Bet ar mazliet vairāk nekā 100 latiem “uz rokas” laikam nekādus lielus plānus kalt nevar. Ko ar šo naudu jauns cilvēks var iesākt?
“Astoņus latus maksāju par dzīvokli, reizi mēnesī varu aiziet uz “Baltajiem krekliem”. Par savu naudu ceļojis neesmu, bet sakarā ar darbu būts Skandināvijā,” stāsta cilvēks, kuram mīļākais gadalaiks ir ziema. “Man nepatīk ne slidot, ne slēpot, bet patīk aukstums. Atvaļinājumu vienmēr cenšos ņemt ziemā. Vasara nav mans gadalaiks.”
Mirklis miera, pateicoties mūzikai
Psihoneiroloģiskās slimnīcas mūzikas terapijas kabinetā ir paklājs un visādu izmēru un krāsu spilveni. Tur relaksēties nāk cilvēki ar subakūtiem slimības stāvokļiem no sešām šīs medicīnas iestādes nodaļām. Slimnīcā ir dažādas iespējas – arī mākslas terapija, vingrošana. Pacienti paši izvēlas to, kas vairāk patīk. Mūzika ir labs veids, kā sevi palutināt, tāpēc uz šo kabinetu nāk diezgan daudz cilvēku.
“Ziņas” bija klāt arī vienā mūzikas terapijas seansā. Četru pacientu vietā, kas esot optimāls cilvēku skaits, atnāca deviņi. Jauni, vidēja vecuma un veci vīri.
Ko šādas procedūras sniedz pacientam? Medicīnas māsa Helēna Melluma, kas šos vīrus bija atvedusi uz kabinetu un šajā slimnīcā strādā jau ilgi, zināja teikt, ka mūzika šos cilvēkus nomierina. Vismaz uz mirkli sniedz mieru, kādas pozitīvas izjūtas.
Tomēr kopējā ārstēšanas kursā šo terapijas veidu pārāk nopietni neuztver, neslēpj Raimonds Krūms. Tā tas ir visur, ne tikai Latvijā. Izņēmums varbūt ir Klīva Robinsona institūts ASV. K.Robinsons ir šīs terapijas pamatlicējs 1956. gadā.
Mīlas lietas tur nav svešas
Kāds puisis, kuram ir tikai 20 gadu, stacionāri ārstējas jau ceturto reizi. Pirmo reizi viņš šajā iestādē nonācis, kad nomira tēvs. Nu tas atkārtojas no reizes uz reizi. Sastopoties ar šo cilvēku, pārņem neizsakāma bezpalīdzības izjūta. Vai tāda nepārņem arī pašu rehabilitētāju?
“Es neiedziļinos. Tas nav iespējams. Daru savu darbu. 2000. gadā nodibināju pacientu ansambli. Tomēr tas nevarēja pastāvēt ilgi mainīgā sastāva dēļ. Divus koncertus nodziedājām.
Reizi nedēļā notiek arī diskotēkas. Mīlestības lietas te nav svešas, bet ātri pāriet. Katrs ir no savas nodaļas, satiekas tikai diskotēkās. Ilgākais periods, ko šeit pavada tie, kas var apmeklēt diskotēkas, ir seši mēneši.”
Mūzikas skolā Raimonds mācījies klarnetes spēli. Patīk ļoti dažāda mūzika, arī reps. “Vienīgais, ko neklausos, ir Latvijas Radio 2. No klasikas tuva ir Bēthovena un Baha daiļrade. Baha fūgas varbūt sākumā izklausās drūmas, bet no drūmā var izveidot patīkamo,” atzīst Raimonds.
Viņa mūzikas terapeita pienākumi ir apvienoti arī ar sociālā aprūpētāja darbu. Kas ir sociālais aprūpētājs? Uz jautājumu nav tūlītējas atbildes. Raimonds nopietni pārdomā īsāko formu, kā vislabāk atbildēt uz jautājumu. “Tas ir cilvēks, kas palīdz tikt ārā no strupceļa. Nedrošībā sniegt atbalstu. Parādīt iespējas. Bet aiz rokas nevienu vilkt nedrīkst. Šodien kādam pacientam palīdzēšu atvērt kontu bankā.”
Patīk humors, mazliet melns
Šajā vietā var sastapties ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Netrūkst arī talantīgo. “Viens pacients ar garīgu atpalicību, bet labu muzikālo dzirdi nespēj runāt, bet spēj muzicēt pēc dzirdes, nepazīstot notis. Kopā dažreiz uzspēlējam. Pēdējā laikā gan viņš nenāk, nav redzēts arī staigājam teritorijā. Viņš ir akūtajā nodaļā.
Te jau vairāki nāk un kaut ko pastrinkšķina. Es spēlēju klavieres, viņi ģitāru.” Mūzikas istabā pie sienas pieslietas sešas ģitāras – dāvinājums no zviedriem.
Raimonds atklāj, ka ir diezgan izteikts melanholiķis. Bieži vien kāds viņam aizsteidzas priekšā. Dažreiz tas neesot patīkami. “Bet man patīk vērot, klausīties, ko citi runā. Protams, ja runā jēdzīgi. Patīk grāmatas un cilvēki ar labu humoru, varbūt pat mazliet melnu.”
Atstumts sava mazliet savrupā ceļa dēļ viņš neesot juties. “Skolā pie manis nāca dažādos jautājumos, sākot ar to, kāds rīt varētu būt laiks, un beidzot ar politiku. Ja es nezināju atbildi, man bija interesanti to meklēt,” stāsta Raimonds – cilvēks, kam ir tik daudz kaklasaišu, lai mēneša laikā nebūtu jāatkārtojas.
