Vienmēr esmu ilgojusies pēc kaut kā skaista. Kādreiz, kad biju jauna, ilgojos pēc piegulošām zeķubiksēm. Toreiz tādu nebija. Tinās un «skrūvējās» ap stilbiem, izbojājot līniju. Bija jāiztiek, kā ir.
Vienmēr esmu ilgojusies pēc kaut kā skaista. Kādreiz, kad biju jauna, ilgojos pēc piegulošām zeķubiksēm. Toreiz tādu nebija. Tinās un “skrūvējās” ap stilbiem, izbojājot līniju. Bija jāiztiek, kā ir. Vēlāk ilgojos pēc skaistām gleznām pie savas istabas sienām. Bet bija jāiztiek, kā ir, jo toreiz sabiedrībā valdīja tāds kā kristāltrauku bums. Pa blatu bāzēs varēja dabūt. Kas tad nu ies meklēt dāvanu salonos? Pa blatu dabūtajām lielāka vērte. Bija jāiztiek, kā ir. Liku tajos smalkajos traukos rasolus, izmantoju vismaz kaut kam praktiskam, bet joprojām ilgojos pēc kaut kā skaista. Pēc skaistām attiecībām, skaistiem ziediem, pieklājīgas apkalpošanas kultūras. Bet bieži vien nācies iztikt, kā ir.
Tagad, kopš bērni izauguši un iztiku pelna paši, domāju, ka varu sevi palutināt arī ar kaut ko skaistu. Tas nekas, ka vakar puķu bodē nopirktā gerbera šodien pēc izskata jau kļuvusi vecāka par mani.
Nolēmu iegādāties skaistas saulesbrilles. Ziemā noderēs tanīs dienās, kad sniegs un saule “spiež uz acīm”, bet vasarā – tad jau pats par sevi. Braukšu uz pludmali, uzlikšu skaistas brilles… Iegāju “optikā” pie tirgus. Man pretī smaidīja iepriecinošs uzraksts – atlaides līdz 30%. Piegāju pie viena stenda, otra. Pārdevēja pienāca pie manis, bet es nez kāpēc nejutos labi. Lai kuras brilles mērīju, visās – pēc spoka. Redz, tā ir, ka tāda manta nav pirkta, tad nezini, kas piestāv, kas ne. Pārdevēja no malas vēroja, un man bija skaidrs, ka viņa mani novērtē – kā tādu zosi gados, kas brilles pirkt neprot. Un vispār – cenas ar visām atlaidēm tāpat par treknu. Es to nevaru atļauties. Galu galā tad jau labāk brilles nopirkšu tirgū par diviem latiem un par skaisto domāšu citreiz. Bet nē – kur es tādu tirgus krāmu likšu? Uz sava deguna? Un tā iegāju “optikā” uz Mātera ielas. Tiklīdz pateicu, ka gribu saulesbrilles, pārdevēja man pasniedza vienas. “Šīs ir no iepriekšējās kolekcijas, tāpēc par 30% lētākas, ja gribat ko citu, nāciet pēc nedēļas.” Bet es, kā uzliku, tā – laimīga. “Kā jūs zinājāt, ko piedāvāt? Redzat, tās man kā radītas!” priecīga izsaucos. Joka pēc abas lustīgi piemērījām arī citas brilles, bet nevienas nebija manējās. Nu tikai jāgaida, kad saņemšu algu. 35 lati par brillēm – tā ir nauda. Tā ir skaista nauda par skaistu pirkumu – šajā reizē domāju gan procesu, gan mantu. Bet es to varu atļauties!
Cilda
