Laurai tā bija dīvaina diena. Viņa nesen bija atgriezusies no Somijas un vēl nebija aprupusi ar ikdienas rutīnu. Viegla un priecīga viņa iegāja lielveikalā starp Katoļu un Pasta ielu.
Laurai tā bija dīvaina diena. Viņa nesen bija atgriezusies no Somijas un vēl nebija aprupusi ar ikdienas rutīnu. Viegla un priecīga viņa iegāja lielveikalā starp Katoļu un Pasta ielu. Salikusi grozā visu nepieciešamo, samaksāja, bet… tālāk par kasi netika, jo signāli norādīja, ka viņa par kaut ko nav samaksājusi. “Tad mani ieveda kādā telpā zem trepēm, pasauca vienu dežurējošu sievieti, pārbaudīja manu somu un, tā kā tajā neko neatrada, lika man izģērbties. Pielika to aparātu pie manis, sāka pīkstēt zābakā. Jutos šausmīgi, domāju, kas man tur varētu būt iekritis. Izrādījās, vainīgas bija pirms trim nedēļām pirktās bikses, kas nebija līdz galam atkodētas. Kad savācu savas “parpalas” un apjukusi un pazemota devos durvju virzienā, man tā pavirši atvainojās. Tomēr garastāvoklis bija sabojāts. Ir šausmīgi būt apsūdzētam, kad vainīgs neesi,” atcerējās Laura. Taču pikantumu šajā lietā dod kāds mazs neveikls sīkumiņš. Laura ir pedagoģe. Un likteņa ironija, ka tajā pašā telpā uz pārbaudi par zādzību bija aizturēts arī viņas audzēknis – puisis, kuram šī lieta – nagu palaišana – ir dzīvesveids. Viņu pazīst veikalos, nepilngadīgo lietu inspekcijā un citās vietās. Sastapties vaigu vaigā ar audzināmo, kad uz abiem krīt vienas un tās pašas aizdomas – zādzība… “Skolotāj, jūs arī te?” jautāja mazais censonis, un varbūt tas bija vēl nežēlīgāk nekā sabojātais garastāvoklis.
