Esam pieraduši vai arī joprojām brīnāmies par cilvēku dīvainām izdarībām. Bet dīvainības vērojamas arī dzīvnieku pasaulē. Zoopsihologi meklē atbildes uz dzīvnieku rīcības motīviem, tomēr tie paliek noslēpums.
Esam pieraduši vai arī joprojām brīnāmies par cilvēku dīvainām izdarībām. Bet dīvainības vērojamas arī dzīvnieku pasaulē. Zoopsihologi meklē atbildes uz dzīvnieku rīcības motīviem, tomēr tie paliek noslēpums.
Nav saprotams, piemēram, kāpēc kaza Grieta pāris stundu pirms savas nāves aizgājusi prom no bara un aizklīdusi uz lauku kapiem, kur nekad agrāk nebija bijusi. Cits gadījums – suns ar valgu skatienu iedevis saimniekam ķepu, nokāpis no dīvāna, uz kura katru nakti līdz šim gulējis, un aizgājis koridorā, lai iemigtu uz mūžu.
Izskaidrot šos notikumus no cilvēku zināšanu viedokļa nevar. Daži zinātnieki uzskata, ka dzīvajai radībai eksistē savs informācijas lauks. Kādā Pēterburgas laboratorijā veiktie pētījumi liecina, ka dzīvniekiem apkārt viņa ķermenim ir biolauks “gudra enerģētika”. Ja ņem vērā, ka pastāv apgalvojums par cilvēkiem piemītošo biolauku, tad nav iemesla noliegt, ka tāds varētu būt arī dzīvniekiem.
Varbūt tāpēc parunai “Kāds suns, tāds saimnieks” ir arī dziļāka jēga. Iespējams, cilvēka biolauks var ietekmēt dzīvnieka biolauku un otrādi. Tomēr nav tikts līdz saprašanai, pēc kādiem principiem šī mijiedarbība notiek. Zinātne klusē, kāpēc suns, pat esot tālu no sava saimnieka, sāk gaudot, vēstot viņa nāvi. Nav arī skaidrs, kāpēc dažkārt no dzīvnieku patversmes paņemts jau pieaudzis suns, savam dzīvības glābējam ir paklausīgs un uzticīgs, kaut arī nav šā cilvēka audzināts un skolots.
Var noteikti apgalvot, ka dzīvnieku psiholoģijas noslēpumi zoopsihologiem joprojām paliek mīkla. Neizprotamās dzīvnieku uzvedības novirzes mēs bieži uzskatām par slimības pazīmēm. Pētot cilvēka psiholoģiju, zinātne arvien vairāk attālinās no materiālisma dogmām, bet dzīvnieku psiholoģijas pētīšanā joprojām turas pie Pavlova sunīša refleksiem.
