Pirmdiena. Nedēļas pirmajā dienā jau gadu gadiem zvanu savai mammai uz Api, pastāstu, kā iet man un ģimenei, uzzinu, kā klājas viņai.
Pirmdiena. Nedēļas pirmajā dienā jau gadu gadiem zvanu savai mammai uz Api, pastāstu, kā iet man un ģimenei, uzzinu, kā klājas viņai. Tā kā Latvijā programma “Soli pa solim”, kurā esmu iesaistījusies no tās pirmsākumiem, turpinās jau astoto gadu, notiek nepārtraukts darbs starptautiskās asociācijas “Soli pa solim” skolotāju meistarības sertifikācijā. Piedalos sertifikācijas procesā, tāpēc šis darbs bija galvenais. Otra lieta, kas joprojām jārisina, – jaunu biroja telpu atrašana, jo, mainoties telpu īpašniekiem, mums jānolīgst cita pajumte.
Otrdiena bija īpaša. Projekta “Čigānbērns skolā: esi gaidīts” ietvaros apmeklēju Valmierā pirmsskolas iestādi “Buratīno”, kur norisinājās projekta koordinatoru seminārs, to pēc mūsu pasūtījuma filmēja Daugavpils televīzija. Seminārā piedalījās koordinatori no Preiļiem, Vārkavas, Aiviekstes pagasta, Pļaviņām. Pēc tam bijām pieredzes apmaiņā Vilpulkas sākumskolā.
Trešdien turpinājās biroja telpu meklēšana. No rīta bija patīkams pārsteigums, atverot “Zemgales Ziņas” un izlasot rakstu par bērnu attīstības centru “Rotaļa”. Paldies par to! Vakarā notika latviešu valodas nodarbība, jo mūsu ģimenē uzturas Dāvids – zēns no Vācijas, kas gadu mācās Valsts ģimnāzijā. Mācījāmies īpašības vārdus. Viņš valodu uztver racionāli kā sistēmu, ļoti labi prot sistematizēt valodas gramatiku. Puikam ir mazliet skumji par to, ka netiek izmantots vācu valodas stundās kā skolotāja palīgs. Tā viņam ir brīva stunda, lai gan viņš vēlētos iesaistīties. Dāvids īsā laikā labi apguvis valodu un nesaprot cittautiešu piketus par savām tiesībām nemācīties latviski.
Ceturtdiena pagāja, kārtojot dažādus ar programmu licencēšanu saistītus jautājumus. Pilnā sparā ritēja darbs pie projektu aprakstiem, darbs meistarības standartu sertifikācijas procesā, gatavošanās saietam Tartu, kur pulcēsies trīs Baltijas valstu projektu koordinatori, lai izstrādātu tālākos plānus. Igaunijas valdība nopietni atbalsta šīs iniciatīvas, ceru, ka arī Latvijā mūsu iestrādes noderēs Izglītības un zinātnes ministrijai, jo mums ir 11 starptautiski sagatavotu cilvēku.
Piektdienas rīts sākās ar tikšanos “Ziņu” redakcijā. Jelgavā ieradās koordinatore no Jēkabpils Daiga Zaķe, lai abas dotos uz firmu “Karamba” un veiktu pasūtījumu dažādu attīstošo lietu izgatavošanai, lai atvērtu jaunās klasītes un grupiņas Preiļos, Vārkavā, Pļaviņās un Aiviekstē.
Sestdienas, cik vien iespējams, ir mājas dienas. Arī šoreiz. Visi kopā uzkopjam māju, iepērkamies. Kopā ar vīru ejam pastaigā. Mums ir lielais loks un mazais loks. Kā nu kuro reizi izvēlamies. Dažreiz ar mums kopā nāk dēls Mikus ar audžubērnu Dāvidu. Tad varam pārspriest dažādas tēmas. Dāvids Latviju izvēlējies tāpēc, ka tā ir salīdzinoši tuva viņa dzimtenei, un tādēļ, ka tā ir bijusī PSRS teritorija – zeme ar interesantu vēsturi. Dāvida mammas padoms dēlam: “Ja kaut ko nezini vai nesaproti, smaidi!” puisim ir noderīgs, jo dzīvot svešā zemē un ģimenē ar citām paražām, nav viegli. Šodien plānots doties arī uz kalnu paslēpot.
Svētdienās tiek rīkotas kārtīgas ģimenes pusdienas ar gatavošanas procesu, kurā iesaistās visi. Bieži apmeklēju bibliotēku. Sarunas, pastaigas, un vakarā noteikti skatos šovu “Remontējam ģimeni”.
