Melnā statistika ir nepielūdzama. Latvijā ik pēc 14 gadiem – dzelzceļa katastrofa.
“Melnā statistika ir nepielūdzama. Latvijā ik pēc 14 gadiem – dzelzceļa katastrofa. Šoreiz tā bija īpaši sāpīga, jo bojā gājuši četri cilvēki un daudzi guvuši traumas,” tā pagājušajā nedēļā žurnālā “Privātā Dzīve” par darba likstām gaudās Latvijas Dzelzceļa valdes priekšsēdētājs Andris Zorgevics. Viņš arī norādīja, ka pēc 2. februāra katastrofas viņam nav skaidrības, kā būs ar palikšanu amatā. Taču bažas mijās ar visai plānprātīgu cerību savā 55 gadu dzimšanas dienā ierasties nevis baltā zirgā (kā 50. jubilejā), bet gan ziloņa mugurā. Nebūtu brīnums, ja lielais priekšnieks par dzelzceļnieku pelnīto naudu, no kuras paprāvu daļu patur sev, ne reizi vien atpūties zemēs, kuras pārstaigā ziloņi. Ko tad niekosies ar vietējiem zirgiem, ja par algu sanāk nauda biļetei zilonim, ko varētu vest kaut no Āfrikas savannām.
Bēdīgi, ka nozīmīgu valsts saimniecības nozari vada cilvēks, kuram domas nav nopietni vērā ņemamas un kurš nekaunīgi melo. Līvbērzes pagasta iedzīvotājiem nav atmiņa pārāk jāsasprindzina, lai pateiktu, ka iepriekšējā lielā dzelzceļa katastrofa bija 2001. gada 2. martā pie Jelgavas – Tukuma šosejas pārbrauktuves. Pēc tam 1998. gada 10. novembrī pie Vecumniekiem, kad, par laimi, nostāk no apdzīvotām vietām un bez cilvēku upuriem degot no dzelzceļa uzbēruma nogāzās 14 degvielas cisternu. Nesākšu pārrēķināt melno statistiku, bet nu nekādi neiznāk viena katastrofa 14 gados. A.Zorgevics to noteikti zina.
Starp citu, pagājušajā nedēļā mūsu pilsētu, kā nu prata, centās pagodināt gan A.Zorgevics, gan satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, kas elektrovilciena lokomotīves vadītāja kabīnē veica braucienu no Rīgas līdz Jelgavai. Piepeši mūsu izpilddirektors Gunārs Kurlovičs dabūja aizrādījumu – kur tad Jelgavas stacijai tāds smirdīgs perons! Vai pilsētai būtu jāatbild par tualeti, kas atrodas dzelzceļa teritorijā? Šleseram tas gan netraucē agresīvi veidot priekšvēlēšanu šovu. Taču, piedomājot vēl par pašvaldību vēlēšanām, gribu aicināt gan politiķus, gan vēlētājus pievērst uzmanību dzelzceļa lietām. Protams, tur nav neviena pašvaldībai piederoša vai nodokļus maksājoša īpašuma. Taču gribētos zināt, cik reižu un kā mūsu pašvaldības vadītāji centušies izdarīt spiedienu uz Latvijas Dzelzceļa vadību, lai iedzīvotājiem domātās stacijas tualetes būtu pieņemamas. Bet svarīgākā runa būtu par bīstamo kravu dzelzceļa tranzītu, kas, kā vedina domāt gan smirdošais perons, gan A.Zorgevica “matemātiķa spējas”, nav pienācīgā līmenī.
