«Tūlīt, tūlīt jūs redzēsiet ekskluzīvus kadrus…,» pieplakt TV ekrāniem kaismīgi aicina žurnāliste Iveta Elksne.
“Tūlīt, tūlīt jūs redzēsiet ekskluzīvus kadrus…,” pieplakt TV ekrāniem kaismīgi aicina žurnāliste Iveta Elksne. “Turpinājumā šausminošākā vilciena katastrofa Latvijā,” reklāmas balss intonācijā vairākkārt, spriedzi uzturot, ziņu laikā pauž ziņu moderators. “Tepat mums blakus, jūs redzat…,” uzmanību pievērst ekrāniem aicina kāds cits.
Pazīstami vārdi un intonācijas? Vai tik nav gaidāms kārtējais šovs? Tomēr ne – ziņas! Atšķirība vēl arī tāda, ka runa nav par izklaidējošu notikumu, bet īstu katastrofu, kurā gāja bojā cilvēki, notika traģēdijas, bija vajadzīga drosme un uzņēmība, lai vadītu glābšanas procesu. Bet vakara ziņās, kam šova piegarša, uz katastrofas fona stāvēja reportieri. Lepni, apņēmīgi un svarīgi! Viņu intonācijās dominēja vēlme aizraut skatītāju, gandrīz vai šķita – grūti noslēpt prieku un gandarījumu par to, ka izdevies nofilmēt “īstas” ziņas.
Šoreiz reportieri, nevis glābēji vai cietušie kļuva par ziņu varoņiem, jo viņiem bija privilēģija stāstīt. Varbūt notikušajā kāds cits bija svarīgāks par žurnālistu, kurš iemanās sevi izcelt uz katastrofas briesmīgo notikumu fona? Mēs to neuzzinājām, jo skatījāmies kaut ko līdzīgu šovam, ko grūti salīdzināt ar ziņām.
Varbūt tāpēc tik svarīgajā momentā, kad glābēji atbrīvoja sadragātā vagona vrakā ieslodzīto, šķita, ka procesu vada žurnālists no “Panorāmas”? Ja ieskatās vērīgāk, viņš tikai stāvēja aiz nožogojuma lentes un brīžiem pat traucēja glābējiem. Ik pa laikam kāds no viņiem skaidroja, kas notiek. Bet mēs vienalga neuzzinājām, kuras bija galvenās personas šajā notikumā, kas izdomāja, ko darīt, kas veica pašu galveno. Kurš bija pirmais, kam izdevās atbrīvot cietušos? Kā strādāja ārsti? To neredzējām, jo kadra lielāko daļu aizņēma reportieris. Viņam interesēja, vai glābēji spēs pagūt veikt savu darbu līdz ētera laika beigām, jo tad izdosies pārspēt konkurentus. Viņiem ētera laiks jau beidzies. Citi jautājumi likās mazsvarīgi. Es nedaudz pārspīlēju. Taisnības labad tomēr jāteic, ka citu žurnālistu reportāžas bija korektas un izsmeļošas.
Vēl par citiem šo ziņu varoņiem – amatpersonām, kas arī tika kadrā, jo bija devušās uz katastrofas vietu. Vai Ainārs Šlesers bija īstais, kuram jautāt par traģēdijas iemesliem? Vai viņš bija klāt notikumā? Vai viņš sīki saprot dzelzceļa kustības menedžmenta problēmas? Žurnālistikā nepietiek ar to, ka cilvēks ir amatpersona, ka viņš ir sabiedrībā pazīstams, – jebkuram avotam jābūt atbilstošam, saistītam ar notikumu, spējīgam spriest un dot nepieciešamo informāciju. Viens no šova varoņiem bija visnotaļ bramanīgais Andris Zorgevics, kas “ļoti augstu” vērtēja savus darbiniekus. Vai kādu no tiem, kurš it kā mēģināja pārtraukt glābšanas operāciju, lai ātrāk atbrīvotu sliežu ceļu? Neviens Zorgevicam tieši neuzdeva jautājumu par viņa atbildību. Neskaidroja uzņēmuma vadītāja attieksmi pret glābšanas procesu. Nejautāja viņam par drošības sistēmu darbību. To, slēpjoties no vadības dusmām, pieminēja vārdā nenosaukti dzelzceļa darbinieki. Bet Zorgevics pat neatvainojās, neizteica līdzjūtību. Vien žigli sameklēja vainīgo.
Pavisam jaunā amerikāņu ziņu žurnālistikas grāmatā nesen lasīju, ka ziņas bez emocijām ir tikai ciniskas epizodes. Jo jūtas un pārdzīvojumi, kas risinās ziņu fonā un vada žurnālistus, kad viņi atlasa realitātes druskas, lai veidotu ziņas, parāda cilvēku vērtības, parāda to, kas sabiedrībai ir būtiski. Kādas vērtības bija “dzelzceļa katastrofas šovā”?
Saīsināti no www.politika.lv
