Tumšas acis, garas skropstas, plastiskas kustības. Viņi piedzimst skaisti un talantīgi, tomēr savus talantus un skaistumu pazaudē.
Tumšas acis, garas skropstas, plastiskas kustības. Viņi piedzimst skaisti un talantīgi, tomēr savus talantus un skaistumu pazaudē. Viņu asinīs plūst kaut kas no mūzikas, mīlas un brīvības. Viņi dzīvo savrupu, savām tradīcijām bagātu dzīvi un… ir mums mazliet svešādi. Kad sāk dziedāt čigāni, apklust vējš. Bet čigānietes zelta riņķus savās ausīs liek visu tautību jaunietes un skaistie sarkanie brunči ir vienkārši alternatīva apspīlētiem minisvārkiem. Lai mīkstinātu savu zemapziņā iestrādāto ne visai cildeno tautu draudzības modeli, bieži vien vārda “čigāns” vai “krievs” vietā lietojam “čigānu tautības pārstāvis”, “krievu tautības pārstāvis”. Kad jautā, kam tas vajadzīgs, atbilde: lai nevienu neaizvainotu. It kā kādu varētu aizvainot viņa tautība. Katrai tautai savs lepnums un pašcieņa. Aizvainot var tikai citu tautu attieksme. Tad to cenšamies nomaskēt ar “tautības” piekarināšanu vietā un nevietā.
Interesanti, ka Jelgavā mūsu brāļu čigānu (domājot vienotu cilvēces ciltskoku) skaitliski ir aptuveni tikpat, cik Rīgā, Ventspilī – ap trim tūkstošiem. 250 no viņiem apvienojušies kultūras biedrībā.
Kopš pagājušā gada sācis darboties projekts “Kvalitatīvu izglītību čigānu bērniem”, ko finansē ES Sabiedrības integrācijas fonds. Pērn tajā iesaistījušās piecas pašvaldības – Jelgavas pilsēta un rajons, Valmieras pilsēta un rajons, Jēkabpils –, šogad piepulcējušās vēl četras – Pļaviņas, Vārkava, Aiviekste un Preiļi.
“Pasaciņa” gaida čigānbērnus
Lai paaugstinātu čigānu dzīves līmeni mūsu valstī, būtiski ir aktualizēt valsts noteikto piecgadīgo, sešgadīgo bērnu apmācību tieši čigānu vecākiem, uzsver projekta koordinatore Lija Vērzemniece. “Čigānu sievietes ir dziļā depresijā. Viņas vēlas savus bērnus redzēt izglītotus, taču trūkst iemaņu, kā to panākt, jo nav pieredzes šajā jomā. Tas nav viegli – sekot, lai bērns mācās, apmeklē skolu, ja ņem vērā, ka visbiežāk šīs ģimenes dzīvo zem iztikas minimuma,” situāciju izprot L.Vērzemniece.
Projekta “Kvalitatīvu izglītību čigānu bērnam”, kas šogad pārdēvēts par “Čigānbērns skolā: esi gaidīts”, ietvaros darbu sācis bērnudārza “Pasaciņa” kolektīvs, kur kopš pērnā gada septembra ir aktualizēta čigānu bērnu apmācība un darbs ar vecākiem. Par projekta līdzekļiem izremontēta un ar jaunām mēbelēm aprīkota klase, iekārtota mājīga vecāku istaba, šo telpu izmanto jebkuras grupiņas audzinātājas un vecāki sapulcēm, konsultācijām, pieņemšanām.
Audzinātāja palīgs – svarīgs palīgs
Kāpēc tieši “Pasaciņa”? Iestādes vadītāja Zinta Strika neslēpj, ka tā nav bijusi kāda gadu gados lolota iecere. Vienkārši sagadījies, ka šā dārziņa sagatavošanas klasītē jau pirms projekta bijuši vairāki čigānu bērni un šajā grupā strādājušas divas jaunas un enerģiskas audzinātājas ar labu izglītību – audzinātājas Jana Zaķe un Ilze Lauberga – Čuda. Abas pedagoģes atzīst, ka šis projekts viņām devis daudz. Vispirms pašizaugsmē, sevis un citu izpratnē. “Cilvēkam vajadzīgs darbs ar sevi, lai varētu strādāt ar citiem,” atzīst gan Jana, gan Ilze.
Viņas neslēpj, ka gudrs solis šā projekta īstenošanā ir audzinātāju palīdzes darbošanās, tāpēc neatsverams ir Jelgavas Čigānu nacionālās kultūras biedrības valdes locekles Ligitas Sunītes darbs ar vecākiem. Viņa ir sagatavota šim darbam, piedaloties semināros, ko rīko un finansē no projekta līdzekļiem. Ligitas kundze ir ļoti priecīga, ka var strādāt. Šī viņai ir pirmā oficiālā darbavieta, kaut pati jau ir vecmāmiņas statusā. Audzinātāju palīdze ir viena no retajām čigānu sievietēm, kas beigusi vidusskolu un nedomā, ka atsevišķi pazemojoši gadījumi, kas skolā varbūt dažreiz gadījās, būtu bijis šķērslis izglītības iegūšanai: “Diskomforts, ko dažreiz izjūti, nav iemesls nemācīties. Neatceros, ka skolā būtu jutusi ļoti sliktu attieksmi pret sevi.”
Šodien viņa priecājas par mazmeitām, kas apmeklē dārziņu.
Par čigāniem līdz šim runāts maz
Latvijā eksperimentālā kārtā darbā ar vecākiem ievirzīti trīs skolotāju palīgi. To finansē Izglītības iniciatīvu centrs no projektam paredzētajiem līdzekļiem. “Sākot projektu, nebija doma par asistentu, bet Izglītības iniciatīvu centrs, kas ir projekta koordinators, šo ļoti vajadzīgo darbu sešus mēnešus apmaksā. Cerēsim, ka tas varēs arī turpināties,” cerībās dalās Z.Strika.
Audzinātāju palīgs ir kā tilts starp vecākiem un bērnudārzu. Atsevišķas ģimenes Ligita apmeklē diendienā un aicina vecākus post mazos mācību gaitām.
“Čigānu nelaime ir tā, ka viņi ļoti turas pie senām tradīcijām, viņiem skaitās negods bērnus neaudzināt pašiem,” stāsta Ligita. Bieži vien viņas tautiešu attieksme ir ļoti negatīva: “Ko tu viņu ved uz to skolu?” Tāpēc nav brīnums, ka viena meitenīte, kas apmeklē dārziņu, latviski pagaidām neprot.
“Par čigāniem līdz šim runāts maz,” atzīst iestādes vadītāja, “jo viņi sev neizvirza nekādas prasības. Vienmēr akcents likts uz lielajām minoritātēm, kas ir prasīgākas. Bija gadījums – kāda krievu bērna mamma atļāvās protestēt pret to, ka grupiņu apmeklē tik daudz čigānu. Es jautāju, vai viņa būtu apmierināta, ja kāds teiktu, ka negrib, ka šo grupu apmeklē viņas dēls – krievs. Ar to arī saruna beidzās.
