Viņi dzīvo kā daudzi, kas iekļaujami sociālā riska grupā, – mājās graustos. Ja ir elektrība, – tas jau ir labi. Var arī nebūt. Arī tā var dzīvot.
Viņi dzīvo kā daudzi, kas iekļaujami sociālā riska grupā, – mājās graustos. Ja ir elektrība, – tas jau ir labi. Var arī nebūt. Arī tā var dzīvot.
Ap pusdienas laiku viesojāmies Jezdausku ģimenes miteklī. Mazo bērnu mammas tobrīd mājās nebija, viņus pieskatīja radiniece, kuras dzīvoklī Jezdauski uzturas. Radiniece ir kurlmēma. Arī viens no mazajiem nespēj dzirdēt un runāt. Lielākajai meitenītei Samai būtu bijis jāiet bērnudārzā “Pasaciņa”, tomēr mamma šoreiz nav aizvedusi. Dārziņā viņa iemācījusies skaitīt līdz 11, pazīt visus burtus. Vidējam brālītim, kā pastāstīja kaimiņiene, piešķirta iespēja mācīties nedzirdīgo iestādē Rīgā, taču mammai neesot naudas, par ko bērnu aizvest. Viņai uz četriem cilvēkiem ir aptuveni 80 latu. Šajā miteklī pie griestiem ir lustra bez spuldzītēm. Kāpēc lai būtu spuldzes, ja nav elektrības! Dienas vidū pustumšajā dzīvoklī sastapām trīs pārus melnu acu un postu, kas nav likvidējams tikai ar labu gribu. Tomēr gribas uzsvērt, ka dzīvoklī nebija netīrības, ko bieži var redzēt pie līdzīgos apstākļos dzīvojošiem nečigāniem.
Janas Paučas miteklī satikām viņas māsu Sanitu. Janas viena meita bija bērnudārzā, otra – skolā, abas cītīgas un gudras, ļoti labi mācās. Ar bedrītēm vaigos un biezajiem bizē savītajiem viļņainajiem matiem Sanita cepa daudz kartupeļu. Pirms nedēļas atgriezusies no Anglijas, kur kopā ar vīru un bērniem devusies labākas dzīves meklējumos. Tāpēc viņas dēls Gintis, kuram ir deviņi gadi, šogad skolā nav gājis. Puika atzīst, ka mācīties grib. Anglijā, kamēr tētis un mamma darbā, abi ar gadu jaunāko brāli Dzintaru spēlējuši datorspēles. Vai viņi nākamgad ies skolā? “Mums nav kur dzīvot, šeit mums nav arī darba. Nezogam. Kā var izskolot bērnu? Cik ilgi varam dzīvot pie māsas divās caurstaigājamās istabās? Kopā esam četri bērni un trīs pieaugušie,” stāsta Sanita, kurai ir astoņu klašu izglītība. Anglijā viņa pakojusi sīpolus. Jaunā sieviete nenoliedz, ka Latvijā kā čigāniete bieži jutusies pazemota. “Ieeju veikalā un jūtu, ka mani vēro, vai tikai nezagšu. Tas pazemo. Anglijā tā nav.
