Mēs visi dzīvojam savā mājoklī. Cits lielākā dzīvoklī, cits mazākā, cits privātmājā. Daudzdzīvokļu namu kāpņutelpas nereti ir netīras, bet privātmāju pievedceļi bedraini un ziemā bieži arī slideni.
Mēs visi dzīvojam savā mājoklī. Cits lielākā dzīvoklī, cits mazākā, cits privātmājā. Daudzdzīvokļu namu kāpņutelpas nereti ir netīras, bet privātmāju pievedceļi bedraini un ziemā bieži arī slideni. Tomēr mēs esam izvēlējušies dzīvot tieši tajā vietā, kur dzīvojam. Un visās saņemam pastu un pēdējos gados arī neatņemamu kapitālisma daļu – reklāmu. Kā tā nonāk līdz mums? Un kas ir tie cilvēki, kas reklāmu ieslidina mūsu pastkastēs?
Māja, kurā dzīvojam
Tradicionāli esam pieraduši sadalīt savu pilsētu reģionos: Satiksmes iela, Meiju ceļš, RAF, Cukurfabrika u.tml. Vairumam Jelgavas iedzīvotāju ir pilnīgi skaidrs, kurā rajonā ir vairāk privātmāju, pa kurām ielām ātrāk var nokļūt centrā un kuras labāk apiet, jo īpaši diennakts tumšajās stundās. Bet kādi cilvēki dzīvo šajās ielās?
Vieni mājas mantojuši no senčiem, citi paši krājuši, lai uzbūvētu tradicionālo četrstūra būcenīti. Vēl kāds to nopircis atjaunotajā Latvijā. Privātmājas Jelgavā lielākoties ne ar ko īpašu neizceļas. Dārziņš, daži augļu koki, kāda puķudobe un vieta garāžai. Tur lielu tiesu dzīvo gados vecāki pāri, un viņi savu dārziņu mīl no visas sirds. Kaut arī mauriņa platība ar katru aizvadīto mūža gadu palielinās…
Garāmgājēji un suņu rejas
Un vēl šajos rajonos staigā cilvēki no daudzdzīvokļu namiem. Līdzko viens gājējs parādījies ielā un kāds tramīgāks suns to pamanījis, tā rējiens aiziet pa visu ielu. No suņa pie suņa, un drīz jau “vaukšķ” visa iela. Iedzīvotāji gan stāsta, ka pie rejām pieraduši un parasti tām nepievērš uzmanību. Visticamāk, tāpat to uzņem arī garāmgājēji. Bet iedzīvotāji uz jautājumu, kāpēc vajadzīgs mājas sargs suns, atbild: lai atbaidītu neprofesionālos, sīkos zaglēnus, kuriem paprāva auguma suns ir pietiekami spēcīgs iemesls, lai lavītos prom. Arī tur, tāpat kā citur, iedzīvotāji savās pastkastītēs saņem reklāmas.
Kā reklāma tiek pastkastītē
Kas ir reklāmu piegādātāji? Daļa uzņēmumu izvēlas kādu pasta piegādātāju, daļa algo īpašus darbiniekus, kas par attiecīgu samaksu parūpējas, lai reklāmas materiāli no izdevēja nonāktu tieši pastkastē.
“Motivācija, kāpēc uzņēmos šo darbu, bija vienkārša: nauda nekad nenāk par ļaunu,” stāsta Aldis. Viņš ar reklāmas materiālu piegādāšanu nodarbojas jau ilgāku laiku. Darbs neesot nemaz tik viegls, kā šķiet. Tam ir daudz knifu, kurus var apgūt, tikai strādājot un sastopoties ar problēmsituācijām. Nu, piemēram, tu it kā pastaigādamies pieej pie pastkastītes, lai tajā iemestu kārtējo reklāmu, un mierīgā gaitā dodies tālāk – uz nākamo. Bet tik vienkārši vis nav. Gadījies, ka saimnieki, ieraudzījuši nelūgto viesi rosāmies ap savu pastkasti, skrējuši klāt, kliegdami, lai nekad vairs viņu pastkastei netuvojas ar savu drazu. Sākumā tas Aldi biedējis, bet vēlāk šādus ekscesus viņš vienkārši ignorējis, jo katram savs darbs darāms. Visspilgtāk atmiņā palicis gadījums, kad gandrīz ticis savainots.
Uzbrūk lielizmēra suns
“Bieži vien pastkasti saimnieks ielicis žoga iekšpusē, lai pašam nebūtu jāiet ārā pēc pasta. Reiz tieši pie šādas pastkastes gandrīz notika nelaimes gadījums. Iznēsājot kārtējo reklāmas materiālu, es piegāju pie žoga. Pirms tam biju palūkojies apkārt, vai tuvumā nav suņu. Salocījis reklāmu vienā rokā, bet pārējo pasitis padusē, pārliecos pāri žogam, lai iemestu to pastkastē, kad pēkšņi nez no kurienes parādījās lielizmēra agresīvi noskaņots suns, kas metās man virsū,” stāsta Aldis. “Toreiz izbijies atlēcu no sētas, bet padusē ieliktie materiāli nokrita viņpus žogam. Kaut gan bija prieks par necerēti ātro atbrīvošanos no uzdevuma, arī izbīlis bija ļoti liels.”
Durvju kodu sistēma ir apgūta
Reklāmas materiālus mūsdienās izplatīt kļūst arvien grūtāk. Vairumam daudzdzīvokļu namu ir durvju kodi. To sistēma jau sen ir apgūta, un tie vairs nav šķērslis. Durvju kodus Aldis nepieraksta. Jelgavā pēc adreses mikrorajonā atrast vajadzīgo namu ir gandrīz neiespējami, jo īpaši diennakts tumšajās stundās. Tādēļ minēšana katrreiz notiek no jauna. Kur kodu atslēgas senāk ierīkotas, tām vajadzīgās pogas ir nodeldētas, un pat ar neprofesionālu aci kods redzams jau iztālēm. Nedaudz sarežģītāk ir tikt galā ar jaunākiem kodu atslēgu modeļiem, kuri izgatavoti no metāla, kas neapsūbē, līdz ar to vizuāli kods vairs nav viegli saskatāms. Tad palīgā nāk nolietojuma metode. Viegli paspaidot visas pogas, ātri vien iespējams atšķirt “ievalkātās” no nelietotajām. Un kombinācija ir viegli uzminama.
“Protams, gadās arī neveiksmes. Parasti cenšos kodu minēt ne ilgāk kā 20 – 30 sekundes. Ja šajā sprīdī tas nav izdevies, netērēju laiku un dodos tālāk, jo, kamēr minēšu, būšu jau apstaigājis vēl trīs kāpņutelpas, ar kurām vieglāk tikt galā. Bieži vien bērni vai vecāki cilvēki aiz sevis kārtīgi neaizver durvis, un vismaz trešdaļa parasti ir tikai pievērtas. Ir arī gadījumi, kad kods uzrakstīts blakus durvīm uz mājas sienas. To visbiežāk izdara pusaudži, lai draugi zinātu, kā tikt iekšā,” tā Aldis.
Daudzi nosodoši skatās
Iedzīvotāju attieksme ne vienmēr ir draudzīga, tāpēc jārīkojas ātri. Daudzi nosodoši skatās, kad liek pastkastēs reklāmu. It kā es būtu vainīgs, ka dzīvojam tādā laikā, kad katram jādomā, kā kādu santīmu nopelnīt. Tas vienkārši ir mans darbs, par kuru saņemu algu. Reiz kāds vīrs, ieraudzījis mani liekot pastkastēs reklāmas materiālu, nikni noburkšķēja: “Ņečego tut musor razbrasivatj.” (Nav ko te atkritumus izmētāt. – krievu val.)
“Var jau arī cilvēkus saprast. Daudzi savu darbu veic, neapzinīgi izmētājot izdevumus pie pastkastēm un nevīžojot tos iemest iekšā. Citreiz paši iedzīvotāji ir vainīgi, jo, atverot pastkastīti, tās saturu nomet turpat uz grīdas.”
No vecām labām skaidu platēm
Pastkastītes Jelgavā esot ļoti dažādā stāvoklī. Daudzdzīvokļu ēkās tās nereti ir diezgan jaunas. Apsaimniekotāji raduši iespēju nolietotās nomainīt. Tomēr joprojām ir nami ar vecajām labajām skaidu plašu pastkastītēm, bieži vien izdedzinātām un salauztām. Privātmāju rajonos kontrasts ir vēl lielāks. Vieni paši sev izgatavo pastkastītes, dažiem tās saglabājušās no padomju laikiem, bet vēl citiem to vienkārši nav. Bieži gadoties, kad nav īsti saprotams, kur ir sprauga, pa kuru paredzēts gaidītās vēstules (lasiet – reklāmas) iemest.
Ja ko dara, tad kārtīgi
Daudzi draugi un paziņas, uzzinājuši par Alda papildu nodarbošanos, parasti vaicā, kādēļ viņš materiālus vienkārši nesadedzina vai neizmet atkritumu kastē. Aldis uz to atbild: “Laikam esmu pārāk labi audzināts. Sirdsapziņa neļauj uzdoto nepaveikt. Ja jau to daru, tad kārtīgi.”
Un tā dienu no dienas mēs saņemam reklāmas sūtījumus. Salīdzinājumā ar pasaules praksi, kur dienā pienāk līdz pat desmit dažādiem materiāliem, mums to ir ļoti maz. Ja domājat, ka stāsta varonim ir knapi divdesmit gadu, jūs maldāties. Aldim ir nedaudz pāri trīsdesmit. Pusaudži no šā darba vairoties. Viņiem tas šķietot pazemojošs un pārlieku smags uzdevums. Bet Aldis tikmēr, spēkus nežēlodams, iziet pastaigā pa vairākiem desmitiem Jelgavas kvartālu, ieelpojot svaigu gaisu, paliekot teicamā fiziskajā formā un apberot mūs ar arvien jauniem reklāmas sūtījumiem.
