Pēdējā laikā diezgan bieži dzirdētas diskusijas par zvērinātajiem tiesu izpildītājiem un viņu neapmierinošo darbu.
Pēdējā laikā diezgan bieži dzirdētas diskusijas par zvērinātajiem tiesu izpildītājiem un viņu neapmierinošo darbu. Vēl pavisam nesen laikraksts “Diena” vēstīja, ka tiesībsargājošās institūcijas aizdomās par vairāku tiesu izpildītāju ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu ierosinājušas divas krimināllietas. Vienā pat figurējot Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājas Ingas Čepjolkinas vārds. Vairākos gadījumos aizdomās turamās personas izpārdevušas nekustamo īpašumu par pārmērīgi zemu, tirgus vērtībai neatbilstošu cenu, turklāt netiek izslēgts, ka īpašums pārdots pazīstamiem cilvēkiem.
Tāda veida krāpšanās – kā citādi lai to nosauc – nav nemaz tik neiespējama, jo, kā izrādās, tiesu izpildītājiem, realizējot apķīlājamo īpašumu, nav jāpieaicina speciālists, kas īpašumu censtos realizēt par iespējami lielāku cenu. Vērtību pārdodamajam īpašumam nosaka tiesu izpildītājs, ļoti daudzos gadījumos tā ir neadekvāti zema. It kā jau tiesu izpildītājiem būtu izdevīgi realizēt īpašumu par augstāku cenu, jo tad palielinātos viņu peļņa (vidēji tā ir pieci procenti no summas), taču, no otras puses, izdevīgāk ir ātrāk pārdot, jo tad var ķerties pie nākamās lietas, nevis ar vienu “mocīties” ilgstoši.
Vēl kāda lieta – pārdošanas procesa caurredzamība. Par izsoli tiesu izpildītājam jāievieto informācija tikai “Latvijas Vēstnesī”, ko lasa salīdzinoši maz iedzīvotāju, turklāt tas nav iegādājams visos laikrakstu kioskos un pieejams visās bibliotēkās, it sevišķi laukos. Tiesu izpildītāji gan teic – ja kādu tas interesēšot, gan atradīšot. Taču, manuprāt, nemaz nebūtu slikti, ja informācija par pārdodamajiem īpašumiem būtu pieejama, piemēram, rajonu un pilsētu tiesās vai īpašos stendos tiesu izpildītāju kantoros.
Diezgan pelnīti ir pārmetumi tiesu izpildītājiem, ka viņi izvēlas vieglāku darbu, nevis “rokas” staignājos. Visvieglāk, protams, ir iekasēt, piemēram, nesamaksātos Ceļu policijas sodus, jo pārsvarā gadījumu šiem nemaksātājiem ir pastāvīga darbavieta, un vienkārši atliek nosūtīt lēmumu par atvilkumu no algas. Daudz grūtāk ir rūpēties par parāda piedziņu civilprasību lietās, kad vaininieki dažādi cenšas slēpt savus ienākumus vai bieži maina darbavietas. Tieši tāpēc šādas lietas ievelkas gadiem un cietušie dažkārt zaudē cerību atgūt savu naudu.
Dzirdēts, ka tiesu izpildītāji sūdzas par saviem ienākumiem, jo, redz, neesot noteiktas viņu amata atlīdzības takses, taču jāteic, ka viņi nepelna maz. Uzskatāms piemērs – par trīs latu sodu sev “piedēvē” atlīdzību 20 latu apmērā. Absurds? Domāju – nē, vienkārši valsts ļauj uz sava rēķina kārtīgi nopelnīt (jāatgādina, ka apmēram gadu tiesu izpildītāji vairs nav Tieslietu ministrijas pakļautībā, bet gan skaitās pašnodarbinātie).
Šogad gatavojas pieņemt Ministru kabineta noteikumus, kas paredzēs tiesu izpildītāju atbildības apdrošināšanu. Tas domāts, lai pasargātu piedziņas procesā iesaistītās personas no tiesu izpildītāju iespējamo kļūdu finansiālajām sekām, jo patlaban neviens apdrošinātājs iespējos zaudējumus segt neuzņemas. Protams, tas pasargās piedziņas procesa dalībniekus no kļūdām, taču diez vai mazinās tiesu izpildītāju negodīgumu. Tieslietu ministrija aizvien turpina saņemt sūdzības par tiesu izpildītāju darbu – pērn tādu bijis gandrīz 10 procentu no visu iedzīvotāju sūdzību skaita.
