Kad gribas nedaudz siltuma un pie viena iegūt tādu kā brūnumu, solārijs ir laba vieta. Ar to man jau bijušas attiecības.
Kad gribas nedaudz siltuma un pie viena iegūt tādu kā brūnumu, solārijs ir laba vieta. Ar to man jau bijušas attiecības. Pirms gadiem desmit lēcu no tā “zārka” laukā. Toreiz jutos baigi – vāks virsū, tevi cepina kā tādu vistu… Otrreiz uz solāriju aizgāju, kad meita uzdāvināja abonementu. Biju ļoti nobijusies par to, kā jutīšos, bet aizgāju. Toreiz mani sagaidīja smuka meitene, smaidīga, visu izstāstīja. Neslēpu, ka esmu nobijusies. Viss beidzās labi. Starp tiem vākiem plivinājās vējiņš, ja labi piedomāja, varēja justies gandrīz kā pludmalē. Pagāja atkal kāds pusgads, līdz ziemas aukstumā iedomājos, ka varētu mazliet pasildīt miesu, pie viena ļaujot tai mainīt nokrāsu.
Aizgāju uz balto māju pie Alunāna parka, kur tagad iekārtojušies skaistuma kopēji. Kādreiz tas esot lēti iegūts it kā labdarīgiem mērķiem. Droši vien, ka tā ir “pīle”. Tā jau nedrīkstētu būt. Kas biznesam, tas biznesam, kas labdarībai, tas tai.
Taču, lai arī māja glīta un balta un šajā vietā esot vienas no labākajām lampām, apkalpošana bija padomju laika gastronomijas pārdevējas stilā. Divas reizes vajadzēja lūgt izslēgt diezgan bezjēdzīgu mūziku. Apgūlos skaistumkopšanas kastē. Tā nekas. Sagribējās mazliet siltāku, piespiedu pogu, bet tad palika par daudz karsti, tāpēc atkal gribēju nospiest pogu, lai iekārtotos vēsāk. Nospiedu mīnus zīmīti. Sauļojos tālāk. Bet tad – bladāc! – norībēja visa iekārta un kļuva tumšs. Agrāk zemapziņā ieprogrammētā neuzticība “kastveidīgajai pludmalei” lika sevi manīt. Metos pie durvīm, pabāzu galvu pa durvju spraugu un prasīju apkalpotājai, kas notiek. Viņa man virsū, ka esmu nospiedusi nepareizo pogu. Bija ļoti neapmierināta ar mani. Kamēr ģērbos, varēju noklausīties ne visai glaimojošas replikas aiz durvīm. Man vajadzēja justies kā sliktai klientei, kas neatbilst vispārējiem solāriju apmeklētāju standartiem, tomēr gribējās smieties par to dāmu, kas taču saņem algu par klientu apkalpošanu.
Sāku ģērbties. “Es viņai ierakstīju piecas minūtes,” dzirdēju sakām aiz durvīm. Gandrīz kā diagnoze, nodomāju. Velkot bikses, dzirdēju vēl kādu dīvainu lietu. “Man nepatīk klienti, kas nāk par vēlu, un nepatīk arī tie, kas nāk par agru.” Nezinu, kura kurai to vēstīja, taču, izgājusi no skaistumkopšanas celles, kas nelaikā mani izmeta no savas siltās mutes, jautāju apkalpojošajai kundzei, kāpēc viņai nepatīk klienti. Atbilde bija izsmeļoša – cilvēku ar tik sliktu garastāvokli un tik daudz negatīvām enerģijām viņa sastopot pirmo reizi. Promejot dzirdēju, ka viss sagājis uz īso manis dēļ.
Atliek teikt, ka tas ir lieliski, ja sievietei pēc piecdesmit (tā aptuveni varu vērtēt viņas ilglaicīgumu) nav nācies sastapties ar nevienu tik sliktu cilvēku, kāda esmu es. Iet gan man tur vairs negribējās, bet tās nopirktās minūtes bija jāiztērē.
Pēc divām dienām… Atvēru durvis, tur mani sagaidīja smaidoša jauna dāma. Teicu, ka turpmāk vēlētos nākt tikai tajās dienās, kad nestrādās “mana apkalpošanas jomā erudītā draudzene”.
