22. maijā «Zemgales Ziņu» redakcijā viesojās un uz jautājumiem atbildēja tikko kā apstiprinātais Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Andris Tomašūns.
22. maijā «Zemgales Ziņu» redakcijā viesojās un uz jautājumiem atbildēja tikko kā apstiprinātais Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Andris Tomašūns.
Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāra pirmais, lielākais, galvenais un vienīgais uzdevums ir kontrolēt Izglītības ministrijas un līdz ar to Saeimā iesniegtos valdības dokumentus, kas skar izglītības sfēru, un to, kā šie likumi virzās pa Saeimas garajiem, gaišajiem gaiteņiem.
Kredītu varētu ļaut atstrādāt
Pēdējā laikā, kad satiekos ar cilvēkiem, viņi uztraucas vai interesējas par divām lietām: par politisko situāciju, par ko es šoreiz negribētu runāt, un par izglītības sfēru, kurai savukārt ir vēl divi apakšjautājumi studiju kreditēšana, tātad iespēja mācīties augstskolā, un pedagogu algas.
Studiju kreditēšanas noteikumi ir jautājums, kas ir jārisina Ministru kabinetam. Visi likumi šobrīd ir pietiekamā daudzumā. Tie paredz, ka studiju kreditēšana ir likumā atļauta lieta, tikai vajag izdomāt mehānismu. Noteikumi ir sagatavoti, vienīgi man jāatzīmē, ka Šķēles valdīšanas laikā Ministru kabinets nepieņēma šos noteikumus tikai tāpēc, ka viņam daži padomnieki teica, ka studenti varbūt to naudu neatmaksās it kā liels risks.
Es varētu teikt tikai vienu ja šodien katru gadu augstskolām var piešķirt 35 miljonus un gada beigās norakstīt kā sekmīgi iztērētu naudu, tad ir jautājums kādēļ vienu daļu nevarētu aizdot? Pat tad, ja studenti vienu daļu naudas valstij neatdos, tas tik un tā būtu izdevīgāk nekā šobrīd, kad noraksta un neko neatdod atpakaļ.
Otrs ir tas, ka daudzi cilvēki neizprot, ar ko atšķiras studentu kreditēšana no studiju kreditēšanas.
Personīgi manas domas ir tādas, ka studentu kreditēšana ir pats neveiksmīgākais kredīta piešķiršanas veids, jo tā, vienkārši izsakoties, ir nauda, ko apēd (Ls 35 mēnesī). Tā maz ko dod zināšanu ieguvei, kas būtu līdzeklis naudas nopelnīšanai un atdošanai atpakaļ. Iepriekšējā valdība, kas pieņēma šādu lēmumu, ir rīkojusies mazliet vieglprātīgi.
Studiju kreditēšana ir naudas iedošana nevis ēšanai, bet tam, lai varētu samaksāt par mācībām tas ir visracionālākais kredīta veids. Cilvēks maksā par zināšanām, par mācību procesa nodrošināšanu. Ņemot vērā, ka gandrīz puse no studentiem par mācībām maksā paši, tas nozīmē, ka viņi kaut kur atrod šo naudu, tikai nevar to aizņemties no valsts. Redzat kāda loģika, 35 miljonus latu mēs varam norakstīt, bet nevaram aizdot, un studenti meklē, kur to dabūt.
Nav vēl arī īsti skaidrs, kā varētu šo personīgo cilvēku atbildību par naudas aizņemšanos saistīt ar iespējām to atstrādāt un neatmaksāt kredītu naudas izteiksmē, bet ar darbu. Tas ir jautājums, par ko vēl noteikti tiks debatēts, kaut gan skolotāju trūkums, piemēram, varētu būt labs stimuls, lai pasteidzinātu šā jautājuma atrisināšanu.
Skolotāju darbs skolās varētu būt viens no pirmajiem, kādā veidā varētu ļaut nemaksāt kredītu naudā, bet ļaut cilvēkam strādāt, profesionāli izglītoti pedagogi skolās pašlaik ļoti trūkst. Domāju, šogad valdībā vienosimies par studiju kreditēšanas sākšanu, it īpaši tāpēc, ka «Latvijas ceļa» frakcija Saeimā ir ierosinājusi budžeta grozījumos paredzēt piecu miljonu latu iedalīšanu no budžeta tieši studiju kreditēšanai.
Izpaliek iestājpārbaudījumi
Studiju kreditēšanai ir iespējami arī blakusefekti. Pirmkārt, jēgu zaudē iestājpārbaudījumi un konkursi, jo tad visi var iet mācīties un nav vairs šīs cīņas par valsts atmaksātajām vietām. Otrkārt, tiktu ietekmētas privātās augstskolas, jo daudzi mācībspēki no valsts augstskolām, kur nemaksā pietiekami, tajās «piehaltūrē».
Ja augstskolas varētu uzņemt lielāku studentu skaitu un studenti par mācībām maksātu, varbūt varētu arī atrisināt mācībspēku algošanas jautājumu. Tas celtu arī kvalitāti, jo, ja students maksātu naudu par izglītību, viņš būtu arī prasīgāks. Tad dažā labā vietā, kur tagad trīs reizes nedēļā izpaliek nodarbības, studenti sāktu prasīt, kāpēc tas tā ir. Tagad viņiem ļoti viegli var aizbāzt muti naudas mums trūkst, valsts nedod, jūs te par velti nākat utt.
Kas attiecas uz skolotāju algām, «Latvijas ceļa» frakcija ir ierosinājusi budžeta grozījumos vismaz 3,5 miljonus latu piešķirt šo algu mehāniskai palielināšanai. Protams, tas nav pietiekami, bet mēs gribam izmantot iespēju, ka šobrīd budžetā ienākuma daļa ir lielāka, nekā plānots, un līdz ar to šī nauda nevienam nebūtu jāņem nost. Sarežģījums ir tas, ka valdībā «Tēvzemes un brīvības» frakcija, kas ir vadītāja šobrīd gan valdībai, gan Finansu ministrijai, negrib piekrist šim variantam.
