Pagājušajā nedēļā pils aulas foajē savu kopējo fotoizstādi «Draugos ar fotokameru» atklāja trīs brāļi Āboliņi – Jānis, Valdis un Dzintars.
Pagājušajā nedēļā pils aulas foajē savu kopējo fotoizstādi “Draugos ar fotokameru” atklāja trīs brāļi Āboliņi – Jānis, Valdis un Dzintars. Visi trīs ir izcilā zinātnieka un pedagoga profesora Jāņa Āboliņa (1906 – 1990) dēli. Vecākais brālis Jānis (dzimis 1932. gadā) ir fiziķis Latvijas Universitātes profesors, vidējais Valdis (dzimis 1940. gadā) – būvinženieris, Pils ekspluatācijas nodaļas vadītājs, bet Dzintars (dzimis 1950. gadā) – profesionāls fotogrāfs.
Ideja sarīkot Jelgavas pilī fotoizstādi virmojusi jau pāris gadu. Tuvojoties Valda 65 gadu jubilejai, iecere ieguvusi reālu risinājumu. “Mūsdienās sarīkot izstādi nav vienkārši. Cik maksātu telpu īre vien! Padomju laikos man bijušas vairākas izstādes, kas veltītas Mākslas, Amatu dienām, zinātniekiem, ūdeņiem. Taču tagad tirgus ekonomikas apstākļos tās neesmu rīkojis,” “Ziņām” teic jaunākais brālis Dzintars, kuram šomēnes apritēja 55 gadi.
Fotogrāfijām nav autoru parakstu. Tā brāļi uzsver savu ģimenisko vienotību. Turklāt vēsturē bijis tā, ka Jānis iemācījis fotografēt Valdim, bet Valdis – Dzintaram. “Labākais skolotāja cerību piepildījums ir fakts, ka audzēknis viņu pārspējis. Un fotografēšanas jomā es skaitos pārāks par Jāni, bet Dzintars pārspēj mani,” pasākuma atklāšanā uzsvēra vidējais brālis Valdis. Dzintars gan tūlīt piebilda, ka tā gluži nav, un ar lielu cieņu runāja par vecāko brāļu darbiem. “Kur jūs nofotografēsiet tādu leduspuķi, kādu to savulaik atrada un iemūžināja Jānis. Tie, kas dzīvo aiz pakešu logiem, nekad mūžā ko līdzīgu neredzēs,” komentējot brāļa jaunības darbu, apgalvoja Dzintars. Viņš piebilda, ka ar lielu apbrīnu savulaik skatījis tēva uzņemtās fotogrāfijas. Zinātnieks trīsdesmitajos gados kājām apstaigājis vai ar velosipēdu apbraucis gluži vai visu Latviju. Tolaik viņš pētīja un fotografēja zirga vilkmes ratus.
Odzienas, Stāmerienas, Vecauces, Jelgavas…
Viens no izstādes motīviem ir Latvijas pilis. Valdim pirmās spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar pērienu, ko no tēva dabūjis pie Jelgavas pils. Tas viņam bija gadījies apmēram triju gadu vecumā – tā sauktajā vācu laikā. Situāciju Valdis atceroties tik spilgti, it kā tā tas būtu noticis šodien. Tolaik kariešu namiņā, kas atrodas starp pili un veco aizsargvaļņu kanālu, bija ierīkota gāzes stacija. Tur, dedzinot malku, iegūta deggāze, kas izmantota pils vajadzībām. Mazais Valdis bijis tēvam līdzi un pa pils logu skatījies, kā gāzes stacijas priekšā strādnieki veikli cilā pagales un liek tās uz ripzāģa. Pēc laiciņa vīri aizgāja “pīppauzē”, bet elektriskais zāģis turpināja griezties. “Pacēlu kādu garu skaidu un domāju, ka zāģēšu es ar”. Ripzāģis trāpīja koka mizā. Šajā mirklī mani ieraudzīja tēvs, kas pilī vadīja nodarbību studentiem. Viņš norāva mani nost un sāka bārt strādniekus, ka tie pārkāpuši elementāru darba drošības noteikumu, proti, atstājuši bez uzraudzības rotējošu ripzāģi. Viņi gan bija kaut ko bilduši pretī, ka nevajag ņemt līdzi uz darbu mazgadīgu bērnu…” atceras Valdis.
Dzintara fotogrāfijās ir ne tikai skaistas, bet arī ļoti nolaistas un laika gaitā cietušas pilis. Deviņdesmito gadu vidū diemžēl apdraudēta bija arī Jelgavas pils, tomēr augstskolas vadības komanda spēja to saglābt. Tagad tā izskatās arvien labāk. “Kopš deviņdesmito gadu vidū rektors Voldemārs Strīķis mani uzaicināja strādāt par pils ekspluatācijas grupas vadītāju, uz darbu nāku kā uz svētkiem,” stāsta Valdis.
Upe – tas ir ceļš
Liela daļa izstādē redzamo fotogrāfiju ir veltīta ūdeņiem. Tur ir gan Latvijas Kultūras fonda rīkotā ekspedīcija, gan Daugavas izteka, gan ūdenskritumi, gan Gauja, Daugava, Amata. Tūrisms ir raksturīgs vaļasprieks visai Āboliņu dzimtai. Gandrīz divdesmit gadu Valdis bija Jelgavas Tūristu kluba priekšsēdētāja vietnieks. Ar smaidu viņš atceras laivošanu, kas notika rektora Pāvila Zariņa vadībā. Izcilais zinātnieks prata maršrutus ierīkot tā, lai tūristi iepazītos ar vietējo ļaužu dzīvi, vēstures pieminekļiem. Sešdesmitajos gados ceļots arī pa Karēlijas upēm. “Grupas vadītājs Zariņš mūs ieveda ciemā, kas atradās agrākajā Somijas teritorijā. Par bijušajiem iedzīvotājiem tur liecināja vienīgi kapsēta ar īpatnējiem pieminekļiem – kā apgāztas laivas. Ciemā nevienas koptas ielas. Veikalā tik vien kā varējām nopirkt divas pudeles eļļas un bundžu nenosakāmas izcelsmes konservu. Maizes nebija. Kad kādās mājām jautājām par pienu, noskaidrojās, ka govis mežā ēd sēnes. Kad tām tesmeņi pieriet, tās nāk mājās, lai izslauc. Taču, vai slaukšana būs rīt vai parīt, saimnieki īsti nezināja. Tas bija laiks, kad impērijas komunistu līderis Ņikita Hruščovs pasludināja, ka šī paaudze dzīvos komunismā. Es vienmēr esmu bijis ar vaļīgu muti, arī toreiz profesoram teicu: “Man liekas, ka šī paaudze komunismu vēl nepieredzēs.” Zariņš atbildēja: “Nu, Valdi, tu nemuldi, nemuldi!” Toreiz vēl nesapratu viņa atbildi. Domāju, vai tiešām profesors ir citās domās. Tikai pēc laika man kļuva skaidrs, ka Zariņš bija domājis, lai es nerunāju lieki, bet vietā, kur viņš atvedis tūristu grupu, mēs izdarītu secinājumus,” stāsta Valdis Āboliņš.
Stārķi un zinātnieki
Vairākas fotogrāfijas Dzintars veltījis stārķiem. Tajās izpaužas vecā profesora Jāņa Āboliņa dzīves filosofija. Viņš iestājās par veselīgu dzīvesveidu, bērniem bagātām latviešu ģimenēm. Kopā ar kundzi Irmu izaudzināti trīs dēli un trīs meitas. Turklāt piecus no bērniem viņi izveda cauri karam – bēgļu gaitām Kurzemē, cauri komunistisko represiju laikiem. Valdis atceras, ka tēvs mājās glabājis lielus makšķerāķus, kas domāti zivju ķeršanai, ja gadījumā nāktos dzīvot Sibīrijā.
Izstādē ir grupu un atsevišķu personu portreti, kas vēsta ar Latvijas zinātniekiem. Fotografējot 1. pasaules latviešu zinātnieku kongresā, Dzintaram izdevies vienā kadrā dabūt gan Kristapu Kegi, gan Ritu Kukaini, gan Gundaru Ķeniņu – Kingu, gan Aleksandru Ņikonovu un Jāni Stradiņu – daudzus no tiem, ko sabiedrībā uzskata par latviešu zinātnes eliti. Valdis Āboliņš daudzus LLU zinātniekus portretējis pēc laikraksta “Plēsums” redakcijas pasūtījuma. “Tā kā pats esmu kā vecs augstskolas inventārs, viņi man fotografēšanos nevar atteikt,” ar smaidu stāsta Valdis. Vairāki kilogrami bilžu viņam ir saistībā ar pils remontdarbiem. Viņš, būdams būvinženieris, fotogrāfijas izmanto arī savā pamatdarbā.
Kolēģi par Valdi Āboliņu
Ginta Linīte, pils muzeja vadītāja:
Ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs. Kā fotogrāfs viņš lieliski jūt. Ja vajadzēs, ķers īsto mirkli piecos no rīta vai citā reizē gaidīs vēlu vakara stundu. Precīzs. Turklāt viņš vienmēr pats pienesīs bildes. Valdis ir arī dedzīgs latviešu valodas sargs. Ja ierauga kādas kļūdas, tās viņu aizvaino. Valda klātbūtnē sevišķi cenšamies runāt pareizi.
Indra Endzele, laikraksta “Plēsums” redaktore:
Ļoti atsaucīgs, jauneklīgs, vienmēr smaida. Reti ir tādi cilvēki. Vienmēr zina, kas notiek, un par redzēto izstāsta tik labā valodā, ka to var uzreiz drukāt avīzē.
Janīna Mināte, LLU Lietvedības daļas vadītāja:
Es atceros arī izstādes autoru tēvu profesoru Jāni Āboliņu. Viņš man pasniedza siltumtehniku. Parasti sēdēju pirmajā solā. Protams, tiem, kas sēdēja auditorijas beigās bija vieglāk nošpikot. Tad nu pārbaudes darbu reizēs profesors teica: “Kurš nāks šai burvīgajai mīļajai meitenei blakus sēdēt?” Tā viņš kādu šaubīgāku studentu izvilka no aizmugures sev priekšā. Reiz sagadījās, ka profesoru satiku dēla vārda došanas svētkos pilsētas kultūras namā. Viņš pienāca klāt un jautāja: “Svinēsiet?” Es teicu: “Protams.” Un profesoram bija ļoti patīkami uzzināt, ka svinībās domājam iztikt bez alkohola.
Par dēla Valda Āboliņa, būvinženiera un pils patriota, prātu mēs pārliecinājāmies pirms pāris gadiem, kad tika nolemts, ka agrākajā pils sētnieces dzīvoklī būs arhīvs. Bijām jau izdomājušas, ko liksim agrākajā vannas istabā, ko – virtuvē. Bet tad atnāca Valdis un teica, ka šie mazie būcenīši un to starpsienas jānojauc. Tad atklājās vecās pils velves un to iespaidīgais skaistums.
Artūrs Garančs, Veterinārmedicīnas fakultātes docents:
Sešdesmito gadu vidū mēs, jaunie pasniedzēji, kopā ar studentiem sākām nodarboties ar ūdenstūrismu. Par spirtu no padomju tankistiem Ādažos dabūjām labu gumijas materiālu, no kā līmējām katamarānus. Augstskolas ūdenstūristu kodols tolaik bija no Veterinārmedicīnas fakultātes. Taču ar mums kopā brauca arī Valdis ar savu jauno sieviņu Mirdzu. Redzu, ka arī šodien viņa ir tikpat skaista, jauka un gaiša kā tolaik – pirms četrdesmit gadiem.
