Jaunā paaudze, iespējams, to vairs tik labi neatceras, bet tie, kas apzinātā vecumā vismaz desmit gadu paspēja padzīvot PSRS laikos, vēl atminas 23. februāri, kas oficiāli skaitījās Sarkanās armijas diena.
Jaunā paaudze, iespējams, to vairs tik labi neatceras, bet tie, kas apzinātā vecumā vismaz desmit gadu paspēja padzīvot PSRS laikos, vēl atminas 23. februāri, kas oficiāli skaitījās Sarkanās armijas diena. Tajā godināja visus “varonīgos lielās tēvijas aizstāvjus”, taču tautā tā tika dēvēta par vīriešu dienu. Tāpat kā
8. marts, arī šī diena bija svētki, tikai stiprajam dzimumam – sievietes sveica vīriešus. Un nebija nemaz tik slikti, jo ir taču jauki, ka tevi atceras un apsveic. Kaut ne ar milzīgu dāvanu, bet ar mazu mīļu nieciņu.
Tagad vīriešu kārta ir apdalīta, jo neviens, izņemot dažus “sarkani” orientētus krievvalodīgos, armijas dienu vairs nesvin. Līdz ar to nebūtībā aizgājusi arī vīriešu sveikšana. Gribētos pat pajautāt, cik vīriešu vakar saņēma savu kolēģu, draudzeņu vai ģimenes locekļu apsveikumus. Atļaušos minēt – varbūt kādi pieci procenti vai nedaudz vairāk no visiem Latvijas stiprā dzimuma pārstāvjiem.
Sabiedrība tik daudz runā par dzimumu vienlīdzību. Ne vienmēr tā ir sieviešu diskriminācija (tiesa, kopumā ņemot, sievietes tiek apdalītas vairākās jomās nekā vīrieši, piemēram, karjerā). Bet vismaz svētku ziņā vīrieši ir krietni apdalītāki par daiļā dzimuma pārstāvēm. Sievietēm savs prieks tiek gan 8. martā (šos svētkus vēl joprojām daudzi nav aizmirsuši), gan Māmiņas dienā, bet ko darīt vīriešiem?
Rit diskusijas par to, ka vajadzētu ieviest arī tēvu dienu, kā tas ir vairākās citās valstīs. Jo ģimenē svarīga loma ir ne tikai mātei, bet arī tēvam. Psihologi neslēpj, ka tēva loma Latvijas sabiedrībā netiek uzsvērta, tāpēc bieži vien vīrieši nemaz necenšas piedalīties bērnu audzināšanā – tas tiek uzskatīts par sievietes pienākumu. Tieši stereotipi kavē pilnvērtīgas ģimenes veidošanos, nez vai arī tēva dienas neatzīmēšana nav viens no veidiem, kā šos stereotipus kultivēt. Nu paskatieties, cik skeptiski cilvēki raugās uz tiem vīriešiem “dīvaiņiem”, kas izšķīrušies ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu un palikt kopā ar mazuli, ļaujot sievām atgriezties darbā un rūpēties par ģimenes uzturēšanu. Lai gan patiesībā tas nav nekas nenormāls. Arī tēvs pilnvērtīgi spēj rūpēties par bērnu. Vienīgais trūkums – vīrietis nevar barot ar krūti.
Dalītas rūpes par ģimeni ir pamats, uz kura celt visu dzīvi – ja mājās viss ir kārtībā, cilvēks neiet uz darbu “stresains” un pēc tam dusmas neizgāž uz kolēģiem vai padotajiem. Un veidojas savdabīga spirāle, no kuras laukā nevar tikt, līdz vadzis ir pilns un lūst – vīrietis aiziet no mājas vai arī sieviete sapako mantas, paņem bērnus un dodas prom. Šķirtas un nepilnas ģimenes nav nekas neparasts. Manuprāt, viens no to rašanās iemesliem ir vīriešu nobīdīšana malā ģimenes jautājumu risināšanā, atstājot viņiem tikai vienu pienākumu – naudas pelnīšanu.
Tad varbūt sāksim ar tēva dienas ieviešanu, ja jau vīriešiem kā dzimumam nav citu svētku. Tiesa, nevajag, lai šī diena būtu kārtējais iemesls iedzeršanai kopā ar “korišiem”. Tai jābūt ģimenes svētkiem, dienai, kad gan sieva, gan bērni var vīrietim pateikt paldies par atbalstu, palīdzību, mīlestību un klātbūtni. Un tāda kopā būšana saliedēs ģimeni, un, kas zina, visā valstī ar laiku sāks mainīties vērtību skala, samazināsies tādas parādības kā noziedzība, vienaldzība, korumpētība un tautas “barošana” ar tukšiem solījumiem.
