«Nesaprotu, kas notiek, – vīrieši pie manis līp kā bites ap medu,» trešdienas rītā saņēmu satrauktas draudzenes zvanu.
“Nesaprotu, kas notiek, – vīrieši pie manis līp kā bites ap medu,” trešdienas rītā saņēmu satrauktas draudzenes zvanu. Tas nozīmēja, ka pēc darba man jāmēro garais ceļš pāri Jelgavas abiem tiltiem, lai uzklausītu viņas koķetīgo “izmisumu”. Kopš draudzene nedzīvo centrā, tiekamies reti, bet tā… pamatīgi. Satiekamies, ieturam tikšanās svētku maltīti un tad runājam, runājam, runājam. Allaž esmu bijusi prātīgākā no mums, savukārt draudzene, ja kaut ko dara, tad – ar vērienu. Iepērkas ar vērienu. (Rīgas veikalos bijušas 70% atlaides apģērbam, un sievišķīgā paklačošanās sākās ar “ceļojumu” pa viņas skapi), ēd ar vērienu (maltīte, ko bija sarūpējusi, pietiktu vēl pāris cilvēkiem, bet…) un vīriešus arī apgūst ar vērienu. Kafijas krūze pēc krūzes. Tērzējām par radiem, par draugiem, par darbu, līdz beidzot par skaistumu un pašapziņu. Un tad runāju es.
Stāstīju, ka, lai gan par pašapziņas trūkumu sūdzēties nevaru (esmu gana slaida un, puiši teic, – diezgan pievilcīgs “tārpiņš”), attiecībā uz savu izskatu mēdzu būt diezgan kritiska – vienmēr kāds lieks kilograms vai vēl kāda vaina, ko varētu labot, piemēram, ar profesionāļa rokas vadītu skalpeli. Bet mana draudzene… Visu cieņu. Viņa, pacietīgi uzklausījusi manu gaušanos, būdama visnotaļ apaļīgs sievišķis (līdzās viņai es tāda skaidiņa vien esmu), veikli uzrausās uz krēsla un kareivīgā balsī iesaucās: “Nu saki, ko man vajadzētu pielikt klāt un ko – noņemt!” Esam ļoti atklātas un tiešas, tāpēc, novērtējusi viņas augumu, bildu, ka varētu… atsūkt taukus. Lai viņa vairāk līdzinātos bitītei, nevis medus podam. “Esmu šokā!” viņa paziņoja. “Kārna govs vēl nav gazele! Tieši mans augums ir tas, kas piesaista vīriešus,” un, lai nezaudētu formu, kāri notiesāja žāvētas vistas stilbu.
Tā, lūk, ir pašapziņa.
Kad vakarīgās sarunas tuvojās izskaņai, apkopojām gūtās atziņas, no kurām svarīgākā skanēja tā: sevi ir jāmīl. Ļoti, ļoti stipri. Tad arī citi tevi mīlēs.
Kā ierasts, mājās braucu ar “taksi”. Prāts pavisam jautrs, domāju par bitēm un medus podu, un to, ka kādai sievietei nav neviena uzmanības apliecinājuma no stiprā dzimuma, savukārt citai – vesels spiets vīriešu vienai, domāju par draudzenes pašapziņu un smaidīju. Pēkšņi manas domas pārtrauca taksista balss. Viņš draiski paziņoja: “Centrā ir “draugi”,” tikai tad es pamanīju, ka Hercoga Jēkaba laukumā lepni patrulēja policija un ka informācija par “draugiem” domāta nevis man, bet gan viņa kolēģiem, kas rācijas otrā galā pazemīgi pateicās. Nezinu, kāds tam sakars ar pašapziņu, bet… bija smieklīgi.
