«Daudz kur pasaulē negrib dzirdēt visu patiesību. Somu žurnālista Jukas Rislaki jaunā grāmata «Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena» mums palīdz tikt skaidrībā par savu pagātni.
“Daudz kur pasaulē negrib dzirdēt visu patiesību. Somu žurnālista Jukas Rislaki jaunā grāmata “Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena” mums palīdz tikt skaidrībā par savu pagātni. Tā stiprina manu ticību, ka agri vai vēlu tiks notiesāts arī tas noziedzīgais režīms, kas izpostīja Berķa ģimeni,” tā vēsturnieks Andris Tomašūns, kas trešdien Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā vadīja Jelgavas Latviešu biedrības organizēto tikšanos ar nepacietīgi gaidīto viesi. Sarīkojums izvērsās par sirsnīgu jautājumu un atbilžu vakaru.
Cik ilgi jūs strādājāt pie grāmatas par ģenerāli Berķi un viņa kundzi?
Piecus gadus. Sākumā domāju, ka tā būs grāmata somiem. Somijā ir samērā daudz izdevumu par Igauniju, taču par Latviju un Lietuvu to trūkst. Uz šo darbu mani pamudināja kāda kundze, kuras dzimta pazina Hilmu Lehtonenu un glabāja atmiņas par šo pāri, kas laulājās 1909. gada 13. martā Hēmenlinnas pareizticīgo baznīcā. Hilma bija uzticīga sieva. Īsi pirms okupācijas Berķis viņu aizsūtīja uz Somiju (un arī pats vēlāk turp mēģināja bēgt). 1940. vasarā ģenerāļa kundze devās atpakaļ uz neatkarību zaudējušo Latviju, lai būtu kopā ar ģimeni. Šeit, Jelgavā, es gribētu vēl kaut ko uzzināt par Berķu pāra vedeklu Helgu Berķis. Zināms, ka viņa pēc atgriešanās no izsūtījuma viena dzīvoja nelielā mājiņā Sakņudārza ielā.
Kā vācāt grāmatai nepieciešamo materiālu?
Par Berķi trimdā bija iznākusi viena maza grāmatiņa. Tās autors nebija izmantojis Krievijas arhīvus, bet viņš personīgi pazina ģenerāli. Pateicoties sadarbībai ar vēsturnieku Induli Roni, dabūju, piemēram, kopiju no Berķa dienasgrāmatas. Tās oriģināls glabājas Maskavā. Runā, ka tagad pie arhīviem Krievijā mums tikt ir grūtāk. Labi, ka I.Ronis daudz ko paveica, tur strādājot pirms desmit gadiem. Materiālus par Hilmu atrast bija īpaši grūti. Viņa tikpat kā nerakstīja. Pat Ziemassvētku un Lieldienu kartītes ģenerālis rakstīja pats, tajās nebija minēts Hilmas vārds. Saglabājušās tikai dažas oficiālas vēstules, ko Hilma sūtījusi padomju ierēdņiem un Somijas valdībai, cīnoties par atļauju atgriezties Somijā (tas notika 1959. gada novembrī).
Kas jūsu grāmatu dara pievilcīgu latviešu auditorijai?
Laikam tā ir līdz šim plašāk nezināmā informācija par to, kas notika ar Berķu ģimeni pēc okupācijas. Nav daudz publikāciju arī par to, kā Latvijas līderi strīdējās trīsdesmito gadu beigās, cik sliktas bija Berķa un Baloža attiecības. Žurnālists Zigurds Mežavilks par manu grāmatu teic, ka es, aprakstot nesaskaņas Kārļa Ulmaņa laikā, norādu uz to negatīvo, kas Latvijas valsts pārvaldē notiek patlaban. Es tomēr pētīju vēsturi. Man Latvijā ir daudz draugu, bet, ja rakstītu par iekšpolitiku, man būtu arī daudz ienaidnieku (smejas – red.). Taču es gribu runāt par to, kas tagad notiek Jūrmalā, kur viena partija nolēmusi, ka miljonāri var zāģēt ārā vecu priežu mežu un būvēt kāpu joslā pilis. Viesojoties Jelgavā, gribu atgādināt prezidenta Jāņa Čakstes vārdus par to, ka valsts darbinieki nedrīkst būt veikalnieki, jo, domājot par saviem uzņēmumiem, viņiem piemirsīsies tautas labums.
Runājot par Baltijas valstu iespējām 1940. gadā saglabāt savu neatkarību, tiek kritizēti tā laika līderi par nespēju vienoties. Baltijas valstu armijas kopā liekot, iznāktu tikpat liels militārs spēks, kāds tolaik bija Somijai, kas cīnījās pret PSRS.
Es gribētu pajautāt visiem, kas kritizē Berķi, – vai jums tagad ir vienprātība Baltijā? Kāda armija jums ir tagad? Vai tajā dienēt ir goda lieta? Manuprāt, ne. Jūsu Aizsardzības ministrijai ir samērā daudz naudas, bet kur tā tiek tērēta, piedodiet, es nezinu. Daži vēsturnieki domā, ka Berķis varbūt nebija tik labs ģenerālis, kara ministrs, kā tas būtu bijis iespējams. Vecs, atpalicis, konservatīvs. Vienīgā militārā pieredze cara armijā un brīvības cīņās (K.Berķis komandēja nacionālo karaspēku, kas 1919. gada novembrī no bermontiešiem atbrīvoja Jelgavu – A.Tomašūna piebilde). Kā soms varu atbildēt, ka mūsu nacionālais varonis maršals Karls Gustavs Emils Mannerheims (1867 – 1951) arī bija vecs, bez īpašas izglītības, dienējis cara armijā. Iespējams, Berķis citos apstākļos būtu cīnījies. Nupat Igaunijā iznāca ļoti interesanta jaunā vēsturnieka Magnusa Ilmjarva grāmata “Klusā padošanās”. Manuprāt, to vajadzētu iztulkot latviski. Brīnos, ka Latvijā ir samērā maz inteliģentu cilvēku, kas prot igauņu un lietuviešu valodu, un ka līdzīgi ir arī Igaunijā un Lietuvā.
