«Radinieku «tusiņš»? Nu labi, vecīši» (23. februāris). māsiņa: Es vienmēr priecājos par gaidāmajiem radu «tusiņiem».
“Radinieku “tusiņš”? Nu labi, vecīši” (23. februāris)
māsiņa: Es vienmēr priecājos par gaidāmajiem radu “tusiņiem”. Viņi taču ir mani tuvākie cilvēki. Un vienmēr ir ko parunāt gan ar veco onkuli, gan māsīcām un brālēniem. Ja kādam šādi svētki šķiet garlaicīgi un pat biedējoši, tad jāpārdomā, kas nav kārtībā ar attiecībām starp radiem.
brālītis: Man gan tie ne pārāk patīk. Tajos “tusiņos” lielākoties ir pārēšanās, mēdz būt arī piedzeršanās. Ir tā, kā ir. Pareizi, ka jaunieši kaut ko cenšas organizēt.
PatiEse: Neviens jau ar varu mutē nebāž un nelej. Pats mēru nezini? Un, runājoties ar onkulīšiem, cilvēks nemaz nekļūst “pareizais”. Vai kādreiz esi normāli runājis ar cilvēkiem, kuriem aiz muguras ilgs mūžs? Viņi ir interesanti, nemaz ne tik pareizi – viņi tikai negrib stāstīt savus nedarbus, bet, kad aiziet līdz atklātībai… Oi… oi.
brālītis: manas acis ir ļoti gudras. Ja gribat zināt, man ir 55 gadi, tā ka nevajag spriest, neko nesajēdzot. “Pareizo” tēlo māsiņa, nevis onkulītis, nejauciet dažādas lietas.
“Nabaga apdalītie vīrieši!”
(24. februāris)
vecis: “Arī tēvs pilnvērtīgi spēj rūpēties par bērnu. Vienīgais trūkums – vīrietis nevar barot ar krūti…”
Cik nu tās dāmas ar krūti baro?! Varbūt kamēr slimnīcā?
CA ierindnieks: Cienījamā Inga Karlinska! 23. februāris oficiāli bija padomju armijas diena, bet ne Sarkanās armijas diena. Sarkanās armijas diena varēja būt Čepajeva laikos.
viktors: Jums nav taisnība, Karlinskas kundze! Visi vīrieši, kas dienēja armijā, svinēja 23. februāri, – gan latvieši, gan krievi, jo katram tās ir atmiņas par tur pavadīto laiku. Agrāk, ja jaunietis nedienēja armijā, uzskatīja, ka ar viņu viss nav kārtībā. Pēc armijas viņš bija vīrietis.
DACE: Es arī uzskatu, ka tā ir armijas diena un to atceras visi, kas dienējuši padomju armijā. Katra vīrieša dzīvē tas bija laiks, kuru nevar noliegt. Katram par to ir atmiņas. Kam labas, kam sliktas, tāpēc šī diena dzīvo daudzu cilvēku atmiņās, to atceras. Armija ir vīrišķības pārbaude, pie tam – ne no vieglākajām. Cik zinu, vakar ļoti daudzi svinēja šo dienu gan mājās, gan darbā. Tā tam arī jābūt. Katrs atceras to, kas viņam svarīgs.
igors: Tā arī nekļuva skaidrs – vajag tos svētkus vai tomēr ne. JāPiekrīt CA ierindniekam, ka tā bija padomju armijas diena – būtu likumsakarīgi, ka šos svētkus neliegtu svinēt bijušajiem karavīriem. Tās ir viņu atmiņas. Negribētu piekrist Viktoram, ka jaunietis, atgriežoties no armijas, kļuva par vīrieti. Nedaudz smieklīgi – vai tiešām padomju armijā kaut kādā īpašā veidā “iesvētīja” vīriešu kārtā? Kas attiecas uz raksta autori, – sākums bija labs – doma par ģimenes stiprināšanu –, bet laikam tas nenotiks, svinot kaut kādu abstraktu vīriešu dienu. Būs līdzīgi kā ar 8. martu – “Tu man puķes dāvini tikai vienreiz gadā!” Vajadzētu svinēt ģimenes vai vecāku dienu, jo ģimene ir vienots vesels, nevis atsevišķu personu “tusiņi”.
Gunz: Es arī svinēju 23. februāri, jo godīgi nodienēju savu laiku. Igor, redzu, ka nedienēji armijā (vienalga kurā), jo tad tu saprastu, kā armijā puika kļūst par vīrieti.
igors: Gunz! Saprotu, ka tev ir ar ko lepoties. Diemžēl mani nepaņēma armijā, jo man ir sodāmība. Taču, ja tu jūties vīrietis tikai tāpēc, ka esi dienējis, būs grūti ar tevi diskutēt. Esmu sporta meistars pauerliftingā un grieķu – romiešu cīņā, Latvijas rekordists svara stieņa spiešanā guļus, personiskais starpsezonas svars 109 kg. Ja kādreiz būšu Jelgavā un kaut kur sastapsimies, nosauc kaut vienu kritēriju, pēc kura tu noteiktu, ka esmu “puika”, nevis vīrietis. Ceru, ka atbildēsi saturīgi.
