Jelgavas Valsts ģimnāzijā vidusskolas klasēs mācās pārsvarā meitenes, zēnu ir tikai 37% jeb 141 no 380 vidusskolēniem.
Jelgavas Valsts ģimnāzijā vidusskolas klasēs mācās pārsvarā meitenes, zēnu ir tikai 37% jeb 141 no 380 vidusskolēniem. Visdramatiskākā situācija ir 10.c klasē – tajā nav neviena zēna –, kā arī 11.a un 12.a, kurās ir attiecīgi divi un trīs puiši.
Domājams, līdzīga situācija varētu būt arī citās vidusskolās. Īpaši tur, kur lielāks konkurss, lai iestātos 10. klasē. Kādēļ pastāv šāda tendence un vai tā varētu mainīties? Aptaujāju vairākus savus skolas biedrus.
Oskars Seilis, 12.d klase: “Zēni zina, ka mācības vidusskolā aizņem lielāko daļu laika. Tā kā šajā vecumā svarīgas ir arī izklaides, daudzi vidusskolai iet ar līkumu. Tā vietā, lai skolā mācītos dzejoļus, viņi labāk izvēlas darīt praktiskus darbus, piemēram, remontēt automašīnas. Domāju, ka šī tendence nemainīsies, bet par to nevajag īpaši uztraukties. Dabā viss ir līdzsvarā. Meitenes vairāk zinās teoriju, savukārt zēni iegūs labu amatu, jo viņiem būs dzīves skola.
Kristīne Šugailo, 12.a klase: “Zēni ir mazāk motivēti mācīties, viņiem ir grūti izturēt mācību slodzi, tādēļ viņi izvēlas vieglāko variantu – amatu skolas u.c. Turklāt puišiem vairāk interesē tehniskas lietas. Domāju, ka šī tendence nemainīsies un nākotnē izglītotas meitenes būs pārsvarā.
Kaspars Antīpins, 12.m klase: “Vainīgi ir vecāki, jo daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas. Ja līdz 9. klasei trūcis psiholoģiskā atbalsta, pēc tam jau ir par vēlu, jo ar sliktām sekmēm vidusskolā iestāties ir gandrīz neiespējami. Zēniem bieži trūkst gribasspēka. Sākumā tas ir gana spēcīgs, bet pie pirmajām neveiksmēm pazūd. Tad ir vajadzīgs atbalsts, uzmundrinājums. Domāju, ka skolotājiem vajadzētu teikt vairāk labu vārdu un uzslavēt skolēnus. Svarīgi, lai izdevušos darbu novērtē ne tikai ar atzīmi, bet arī ar labu vārdu. Kā būs nākotnē, rādīs laiks.”
Arī latviešu valodas un literatūras skolotāja Ruta Rulle, kas ir 12.a klases audzinātāja, lielā mērā piekrīt audzēkņu teiktajam: “Visa pamatā ir nepareiza audzināšana, nobīde vērtību apguvē jau no bērnības. Gan mājās, gan bērnudārzā, gan skolā audzinātāja parasti ir sieviete, līdz ar to zēnā tiek ieaudzinātas sievietes īpašības, tas, kas viņai ir svarīgi. Diemžēl mūsdienās bieži vērojams tēva trūkums ģimenē vai arī – tēvs ir, bet viņam nav laika iemācīt dēlam to, kas vīrietim būtu jāzina. Skolā enerģiskās meitenes krāj zināšanas, mācās valdīt un pārvaldīt un bieži nemaz nelaiž puisi pie vārda. Pamatskolā viņa vēlme izpausties kļūst aizvien liekāka. Un, ja skolā to izdarīt ir grūti, trūkst pamata, uz kā balstīties, puisis atrod citus veidus, kā sevi apliecināt, piemēram, darbojas dažādos pulciņos. Kad zēns atradis sev nodarbi, mācības kļūst mazsvarīgākas. Kamēr vecākiem neatliks laika pilnvērtīgai bērnu audzināšanai, kamēr viņi būs spiesti strādāt trīs darbus vienlaicīgi, lai nodrošinātu iztikšanu, tikmēr nekas nemainīsies. Nākotnē būs daudz izglītotu sieviešu, viņām nāksies pazemināt savas prasības pret vīriešiem. Prinču baltā zirgā nebūs. Ja būs, tad visām nepietiks.”
Skola nav vieta, kur skolēni apgūst tikai matemātiku, valodas, fiziku, ķīmiju, literatūru un citus mācību priekšmetus. Tur jaunieši mācās arī cilvēciskās attiecības – prasmi sadarboties, pielāgoties, radoši izpausties, iekļauties sabiedrībā un nezaudēt savu individualitāti. Var teikt, ka saspringtajā mācību ritmā dažkārt neatliek pietiekami daudz laika, lai tuvāk iepazītu cits citu, tad piemērotāka reize, kad to darīt, ir kopīgie pasākumi, piemēram, ekskursijas vai klases vakari. Kas notiek klasē, kurā meitenes ir vairākumā?
Līva Jēgere, 12.a klase: “Mūsu klasē ir tikai trīs puiši. Klases vakarus to tradicionālajā nozīmē ar mazu ballīti un sanākšanu kādās mājās nerīkojam jau sen. Toties regulāri dodamies ekskursijās pa Latviju, kā arī atpūšamies netradicionāli mazākās grupās. Piemēram, četri apņēmīgi klasesbiedri – Baiba, Mārtiņš, Kristīne un Maija – noorganizēja ekspedīciju pa Jelgavas Valsts ģimnāziju. Tā sākās vakarpusē, kad skola bija gandrīz tukša. Tika uzaicināti arī četri absolventi, kas zināja pastāstīt par sava laika piedzīvojumiem skolā. Sadalījāmies komandās un devāmies iepazīt līdz tam neredzētas vietas, piemēram, bēniņus un pagrabu, pa ceļam pildot dažādus uzdevumus. Katram vajadzēja arī izlozēt un uzvilkt interesantu vakara tērpu. Ekspedīcija beidzās skolas augstākajā punktā – kamīnzālītē uz ēkas jumta. Pasākums bija izdevies, izjutām kopības garu. Toreiz nebija būtiski, cik ir zēnu, cik meiteņu.”
No stāstītā var secināt – ja ir apņēmība un radošs gars, skolu var uztvert ne tikai kā mācību iestādi. To iespējams pārvērst vietā, kur interesanti un radoši atpūsties draugu lokā. Turklāt dzimumu proporcija neietekmē klasesbiedru cilvēciskās attiecības, kolektīva vienotību. No otras puses, neviena meitene neiebilstu, ja zēnu būtu vairāk…
Redakcijas piezīme. Martas Velmes pētījums vedina domāt par dzīvē svarīgām lietām, kas agrāk, šķiet, nebija tik aktuālas. Aicinām arī lasītājus iesaistīties sarunā, izteikt savas domas par mūsdienu skolu.
