Sakiet vēl, ka dzīve, tuvojoties katrām vēlēšanām, nekļūst interesantāka.
Sakiet vēl, ka dzīve, tuvojoties katrām vēlēšanām, nekļūst interesantāka. Pat vairs nav svarīgi, vai vēlam “simts gudro”, kas sēdēs Rīgā Jēkaba ielas namā, vai tos padsmit, kas rūpēsies par mūsu labklājību pašu pagastā vai pilsētā. Kompromati par visu un visiem birst kā no pārpilnības raga. Spēj, žurnālist, tik ķert katru savā redzeslokā. Ar jautājumu, vai skandāls nav pašvaldību vēlēšanu inspirēts, tikko klajā nācis paziņojums, ka turpmāk divi šābrīža valdības ministri pat sākšot kārtot attiecības ar tiesībsargājošo iestāžu palīdzību. Tieslietu ministre Solvita Āboltiņa paziņojusi par savām aizdomām, ka bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks esot personīgi ieinteresēts bērnu adopcijā uz ārzemēm. Tajā pašā laikā apvainotais ministrs kolēģes pārmetumus pilnībā noraida un gatavojas vērsties Ģenerālprokuratūrā. Viņš pat pieļauj, ka S.Āboltiņas pēkšņais paziņojums saistīts ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Par ko tad visa tā jezga?
Vainīgs esot adopcijas likums. Tieslietu ministre uzskata, ka vēlme esot pārāk atvieglot bērnu adopciju uz ārzemēm. Un ne tāpat vien atvieglot. Izrādās, A.Baštiks esot personīgi ieinteresēts mūsu bērnu adopcijā uz ASV. Turklāt ne uz visu valsti, bet tikai uz viena štata baptistu draudzi. Iemesli šādam apgalvojumam? Vēstule no kāda Latvijas bērnunama, kurā sacīts, ka “viņu bērni tiek adoptēti tikai uz baptistu draudzēm vienā ASV štatā”. A.Baštika kungs to noraida, sacīdams: “Mana personīgā ieinteresētība ir, lai bērni varētu dzīvot ģimenēs. Bet es nekādi nevaru piekrist tam, ka kaut kādā veidā būtu personīgi saistīts. Es ne reizi neesmu viņus redzējis, ne pazīstu.” Viens ministrs pēc vēstules saņemšanas vērsies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, bet otrs Ģenerālprokuratūrā. Cik notikušais ir pietiekams pamats tik nopietniem apvainojumiem, lai paliek pašu strīdnieku ziņā. Vien jāpiebilst, ka pagājušajā gadā Latvijā no bērnunamiem bērnus pārsvarā adoptējuši pašmāju iedzīvotāji. Daudz vairāk mūsu bāreņus adoptējuši arī Eiropas valstu iedzīvotāji nekā ASV. Pa vidu palikuši mani kolēģi žurnālisti, kam notikušais šķiet kā medusmaize.
Tikai pāris dienu iepriekš A.Baštika partijas biedrs un kolēģis Ministru kabinetā satiksmes ministrs Ainārs Šlesers ieinteresējies par degvielas cenām Latvijā. Un, daudz nedomādams, izteicis tālejošu apgalvojumu, ka, lūk, degvielas mazumtirgotāji metušies uz vienu roku un cenas tagad noteikuši, izveidojot noziedzīgu vienošanās karteli. Jau izteiktas aizdomas, ka tādējādi satiksmes ministrs pūlējies kārtējo reizi uzspodrināt savu apsūbējušo reputāciju pēc plašsaziņas līdzekļos pasprukušās informācijas, ka viņam bijusi vēlme būvēties kāpu aizsargjoslā. Tā teikt, lai žurnālisti tagad pašauj pa citiem mērķiem.
Līdzīgus piemērus varētu minēt daudz. Pat nevajadzētu meklēt nekur tālu. Tepat Jelgavā savērpusies interesanta jezga par un ap centralizēto siltumapgādi. Kāds būs notikumu iznākums, protams, kļūs redzams jau pēc pašvaldību vēlēšanām. Kaut gan der atcerēties, ka parasti skaļi sāktās prāvas un iznīcinošie apvainojumi pēc kāda laiciņa klusiņām pazuduši nebūtībā, jo, kad vara sadalīta, nevienu tas vairs īpaši neinteresē. Taču nekas. Gaiss tricināts, tiesas nodarbinātas, un žurnālistiem arī darba bijis pārpārēm. Kāds rezultāts? Tāds pats kā parasti.
Atgriezīšos pie komentāra sākumā minētā fakta. Intereses pēc pameklēju februārī publicētās ziņas par nežēlīgu izturēšanos pret bērniem. Tādu bijis vairāk nekā divdesmit. Gandrīz katru dienu pa vienai.
