Pēdējie gadi jelgavniekus lutina ar interesantiem un vērtīgiem koncertiem pašu mājās.
Pēdējie gadi jelgavniekus lutina ar interesantiem un vērtīgiem koncertiem pašu mājās. Taču grūti (lai neteiktu – neiespējami) pārskatāmā nākotnē pilsētas koncertdzīvē iztēloties vēl nozīmīgāku notikumu nekā rītvakar pulksten 17 kultūras namā gaidāmā vijolnieka Gidona Krēmera un kamerorķestra “Kremerata Baltica” viesošanās.
Poststaļiniskajā padomijā viņš iestājās par “neērtajiem” komponistiem, atskaņojot Šnitki, Pertu, Gubaiduļinu, Rietumos atklāja Pjacollas tango, pirms tas kļuva par vispāriecienītu akadēmiskās koncertskatuves daļu. 1997. gadā Baltijas valstu jaunos talantus viņš apvienoja vienā no izcilākajiem daudznacionālajiem mūzikas kolektīviem – kamerorķestrī “Kremerata Baltica”. Viņa Vivaldi interpretācijas spēj būt gan spilgtas vizualizācijas rosinošas, gan negaidītu, spēju uzsvaru, dinamikas un tempa pavērsienu pilnas – tādas, kas pārsteidz ar seno vērtību jaunu dzirkstījumu. Trīsciparu skaitlis vajadzīgs, lai saskaitītu viņa ierakstus. Pēc viena no tiem – Brāmsa vijoļkoncerta – kopīgas ieskaņošanas maestro Herberts fon Karajans viņu nodēvēja par izcilāko sava laika vijolnieku pasaulē. Gidons Krēmers ir mākslinieks, kura plašajā repertuārā netrūkst stilā pretrunīgu autoru, bet sniegumā mūsdienīgums sadzīvo ar cieņu pret tradīcijām.
Vijolnieku dinastijas turpinātājs
Rīdzinieks Gidons Krēmers ir vijolnieku dinastijas turpinātājs. Viņa vectēvs – kādreiz slavenais zviedru vijoļvirtuozs Karls Brikners, māte – Marianna Krēmere bija Latvijas simfoniskā orķestra vijolniece 27 gadus. Tēvam pirms kara esot bijis arī savs džezbends…
Tēvs bija ebrejs, un viņa izdzīvošanu kara laikā dēls tagad mēdz salīdzināt ar Romāna Polanska filmas “Pianists” galvenā varoņa traģisko dzīvesstāstu. Nacistu nogalināto Rīgas geto gūstekņu vidū bija 35 Markusa Krēmera tuvinieki, arī sieva un mazā meitiņa. Viņš pats pēc izbēgšanas līdz kara beigām atlikušo laiku – divus garus gadus – slēpās mazā kambarītī kādas latviešu kundzes dzīvoklī.
1947. gadā dzimušais Gidons vijoli sāka spēlēt četrarpus gadu vecumā. Mūziķa atmiņu grāmatā “Bērnības lauskas” līdzcietību var modināt mazā zēna saduršanās ar tēva tieksmi pakļaut visu atvases dzīvi vijoļspēles nodarbībām. Tagad pieaugušā Gidona, pasaules cienītā, mīlētā un apbrīnotā maestro Krēmera balsī skan neslēpts maigums, kad, intervijās atbildot uz jautājumiem par bērnību un agrajām skolas gaitām, viņš runā nevis par varmācību, bet spēku. Spēku, kura pietika, lai sapņus par augstāko mākslas virsotņu iekarošanu tēvs neatstātu prātam neaptveramās traģēdijas drupu laukos, bet saglabātu, uzticētu dēlam un viņā piedzīvotu savu “otro mūžu”.
Abpus “dzelzs priekškara”
Gidona Krēmera studiju gadi pie Dāvida Oistraha ritēja sešdesmito un septiņdesmito gadu Maskavā drūmajā pēcstaļinlaiku gaisotnē, kurā valsts varas aizdomīgumu bija viegli izpelnīties, izvēloties “nepareizos” draugus, izteikumus, uzskatus, repertuāru. Jaunais vijolnieks to visu izvēlējās apzināti. Sākumā viņa koncertceļojumus uz ārzemēm vēl pieļāva, spožajam talantam uzvarot reprezentablās sacensībās, bet 1970. gadā, kad Krēmers, pārspējot ekstraordināro Vladimiru Spivakovu, triumfēja savā visnozīmīgākajā – Čaikovska – konkursā, Rietumi viņam jau bija slēgti – uz gadiem, ko Krēmers pavadīja, darot to pašu, ko iepriekš – īpašu vietu savos koncertos atvēlot Alfrēdam Šnitkem, Arvo Pertam, Sofijai Gubaiduļinai, Valentīnam Silvestrovam – tādiem pašiem “neērtiem” novatoriem un nonkonformistiem kā viņš pats.
Rietumi Krēmeram atvērās septiņdesmito gadu vidū. Tāpat kā, piemēram, čellists Rostropovičs un citas pirmā lieluma padomju zvaigznes, viņš vienlīdz brīvi varēja koncertēt abpus “dzelzs priekškara”. Atšķirībā no citiem, kas to izmantoja, lai, Rietumos “noenkurojušies”, impērijai vieglu prātu pamātu ardievas, Krēmers nekad nebija vēlējies saraut saites ar dzimteni. Tāpēc, kad pēc diviem gadiem “zaļo gaismu” nomainīja “sarkanā”, viņam nebija viegli paziņot par palikšanu otrā pusē. Tiesa, tas nenozīmēja ieceļošanas aizliegumu, bet kā mūziķis viņš padomijai vairs neeksistēja. Koncertēšanas aizliegums stājās spēkā tikai četrus gadus pirms “perestroikas” sākuma, bet uz skatuves Maskavā un Sanktpēterburgā (toreiz vēl Ļeņingradā) Krēmers drīkstēja atgriezties tikai 1988. gadā.
“Izdzīvot” Pjacollu
Gados, kad Krēmers varēja koncertēt visur, tikai ne valstī, kuras pase viņam bija, mūziķis savai vijolei atklāja “nuevo tango” radītāja Astora Pjacollas darbus – pirms kolēģi visā pasaulē to iecienīja kā klasiskā repertuāra daļu. Viss sākās Vācijā ar kāda drauga mājās redzētu video, kas vijolnieku apbūris gan audiāli, gan vizuāli. Turpinājās Argentīnā, izmantojot katru šīs zemes apmeklējumu, lai, klausoties mūziku tās dzimtajā vidē, “uzsūktu” visas “pjacolliskā rokraksta” īpatnības. Rezultējās atskārsmē, ka spēlēt Pjacollu nozīmē visu dārgāko, kas kopš agras jaunības veidojis vijolnieka Krēmera izpratni par patiesu, simtprocentīgi atdevīgu māksliniecisko sniegumu jeb, kā saka viņš pats, skaņdarba “izdzīvošanu” un ar tehnisku virtuozitāti saistīts tikai daļēji. Klātienē to izbaudīt sola rītdienas koncerta noslēgumdaļā paredzētā programma “Sempre primavera” jeb “Mūžīgs pavasaris”. Līdzās Pjacollam skanēs stilu ziņā tik dažādu komponistu kā Vivaldi, Čaikovskis un Desjatņikovs mūzika pavasarim. Koncertu ievadīs Pētera Vaska skaņdarbs “Musica dolorosa”, ko autors veltījis māsas Martas piemiņai, skaudri un lakoniski zīmēdams traģiskos dzīvības un nāves konfliktus, lai divreiz lielāks būtu prieks par savu esību, par to, ka tu esi šai pasaulē starp saviem mīļajiem. Karla Marijas Vēbera “Kvintetā klarnetei un stīgām” solo spēlēs Mārcis Kūlis – viens no mūsu izcilākajiem jaunās paaudzes klarnetistiem.
Šķiršanās nav iespējama
Arī mākslinieks, ko bieži un tāli koncertceļojumi padarījuši par cilvēku bez mājām šā vārda tradicionālajā izpratnē, dažus pasaules nostūrus iemīļo vairāk nekā citus. Krēmeram kopš trimdas sākumlaikiem viens no tādiem ir Lokenhauzas pilsētiņa Austrijā, kur jau gandrīz ceturtdaļgadsmitu viņš vada kamermūzikas festivālu.
Piecdesmitajā jubilejā meistars izdomāja sev pasniegt oriģinālu dāvanu, 1997. gada sākumā kamerorķestrī pulcējot spilgtākos jaunos talantus no savas jaunu dienu zemes Baltijas. Sākotnēji “Kremerata Baltica” bija iecerēts kā īslaicīgs projekts ar galveno uzdevumu uzstāties 1997. gada Lokenhauzas festivālā, taču, kopdarbībā iepazīstot citam citu, ātri kļuva skaidrs, ka šķiršanās nav iespējama. Šodien “Kremerata Baltica” uzskata par vienu no izcilākajiem daudznacionālajiem mūzikas kolektīviem Eiropā. Viens no kopīgi ierakstītajiem diskiem – veltījums Mocartam “Pēc Mocarta” – 2001. gadā ieguva “Grammy” balvu. Savukārt par festivālu “Šostakovičs un Šnitke – Nepagājušais gadsimts” vijolniekam Gidonam Krēmeram un orķestrim “Kremerata Baltica”, bet orķestra koncertmeistaram vijolniekam Sandim Šteinbergam – par spožiem P.Vaska “Vijoļkoncerta”, A.Maskata “Concerto grosso ” un V.A.Mocarta “Koncertsimfonijas” atskaņojumiem piešķirta 2004. gada Latvijas Lielā mūzikas balva.
