Igaunijas prezidents Arnolds Rītels tikšanās laikā ar Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Tomasu Hendriku Ilvesu, premjerministru Juhanu Partsu un ārlietu ministru Reinu Langu nācis klajā ar paziņojumu.
Igaunijas prezidents Arnolds Rītels tikšanās laikā ar Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Tomasu Hendriku Ilvesu, premjerministru Juhanu Partsu un ārlietu ministru Reinu Langu nācis klajā ar paziņojumu, kuru Baltijā gaidīja ar īpašu interesi. Viņš nepieņems Krievijas prezidenta Vladimira Putina ielūgumu 9. maijā apmeklēt Maskavā paredzētās svinības par godu 60. gadadienai kopš Otrā pasaules kara beigām. Igaunijas prezidenta paziņojums tapis brīdī, kad daudzi gaida, kādu lēmumu pieņems mūsu kaimiņi lietuvieši. Ticamākais, ka arī Valda Adamkus lēmums varētu būt līdzīgs, proti, noraidošs.
Varētu šķist, ka Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas jau pirms laba laika izteiktais lēmums klaji disonē ar Igaunijas prezidenta paziņojumu. Protams, visu, kas notiek diplomātiskajās kuluāru sarunās, zināt svešām ausīm ne vienmēr ir iespējams. Turklāt maz ticams, ka mūsu prezidentes paziņojums bija negaidīts abām kaimiņvalstīm. Drīzāk šajā gadījumā tika pieņemts lēmums par dažādu diplomātisko taktiku izmantošanu. Turklāt – lai risinātu ne tikai ārpolitiskos jautājumus. Tas skatāms kopsakarībās – ārpolitika/iekšpolitika. Cik tas atbilst patiesībai, netieši norāda pats Igaunijas prezidents A.Rītels. Igaunijai tāpat kā Latvijai (atšķirībā no Lietuvas) nav robežlīguma ar Krieviju. Tieši tā parakstīšanu mūsu valstīs saista ar pirmo personu ierašanos Maskavā maijā. Presē parādījusies informācija, ka robežlīguma parakstīšana biedēja A.Rītelu pieņemt Krievijas prezidenta V.Putina ielūgumu. Ja atceramies, Igaunijā 1994. gadā iepriekšējais prezidents Lenarts Meri pēc līguma parakstīšanas par Krievijas karaspēka izvešanu saņēma kritiku par pārāk labiem līguma nosacījumiem Krievijas militārajiem pensionāriem. Pašlaik situācija ir atšķirīga, jo Igaunijas parlamentā vairākums uzskata, ka viņu prezidentam Krievijas ielūgums būtu jāpieņem. Citādi būšot jāsastopas ar ES un NATO neizpratni.
Par Lietuvas prezidenta izvēli V.Adamkum bija jāpaziņo vakar. Līdz brīdim, kad tapa komentārs, viņa oficiālā nostāja nebija zināma. Ticamākais, viņa izvēli vairāk iespaidos lēmuma rezonanse un ietekme uz Lietuvas politiskajiem procesiem. Pietiek atcerēties viņa priekšgājēja neveiksmīgo likteni. Rolands Pakss saņēma iznīcinošu kritiku un neapgāžamus pierādījumus par Krievijas interešu pārāk ciešu lobēšanu. Tā rezultātā notika mūspusē pirmais prezidenta impīčmenta balsojums parlamentā. Tas liek domāt, ka Lietuvas prezidents izvēlēsies uz Krieviju 9. maijā nedoties.
Šajās dienās daudzviet Baltijas valstīs tiek rīkoti piemiņas pasākumi, tuvojoties piecpadsmitajai gadadienai, kopš Latvija, Lietuva un Igaunija atguva valstisko neatkarību. Tolaik daudz runājām par triju Baltijas valstu vēsturisko misiju un kopīgajiem soļiem, izvēloties ārpolitiskās prioritātes. Tad tas likās pašsaprotami un pieņemami, bet tagad gan būtu laiks katrai valstij pašai izvēlēties ceļu, kas ejams, atbilstoši tās prioritātēm, vērtībām un, būsim godīgi, arī izdevīgumam. Vismaz mūsu kaimiņi to ir pierādījuši.
