Latvijā vajadzētu ieviest jaunu likumu: snigšanu izziņot par traģisku dabas katastrofu, jo, kā tik mūs piemeklē baltā ziema, tā atkal nākas stumties cauri nenotīrīta sniega putrai vai slidināties pa mirdzošu ledu.
Latvijā vajadzētu ieviest jaunu likumu: snigšanu izziņot par traģisku dabas katastrofu, jo, kā tik mūs piemeklē baltā ziema, tā atkal nākas stumties cauri nenotīrīta sniega putrai vai slidināties pa mirdzošu ledu. Nenoliedzami, ielu kaisīšanai un tīrīšanai ir nepieciešami lieli līdzekļi – pēc manā rīcībā esošās informācijas, tādai pilsētai kā Jelgava dienā vajag apmēram 3000 latu, taču diez vai ceļi būtu tā lieta, kur ekonomēt. Laikam, jau plānojot budžetu, vismaz to daļu, kas attiecas uz ceļu notīrīšanu ziemas aukstajos mēnešos, daži, paskatoties mākoņos, ar gudru sejas izteiksmi prognozē – sniega šoziem nebūs vai arī uzsnigs uz dažām dienām, un tad viss nokusīs.
Šī ziema mūs īpaši lutina ar baltumu un aukstumu, taču pilnvērtīgi izpriecāties daudziem, it sevišķi tiem, kas vairāk vai mazāk atkarīgi no automašīnas, nav iespējams, jo rīts sākas ar īsti ekstremālu braukšanu, cenšoties izkļūt no mājas pagalma. Ja spēkratam neizdodas tikt galā ar “stihiju”, nākas ķerties pie lāpstas un rakties laukā. Tiesa, labāk neklājas arī sētniekiem – tikko ietve notīrīta, tā pie darba jāķeras no jauna, jo snigt nepārstāj. Ir jau arī daži sliņķi, kas labprātāk guļ siltā istabā, nevis pilda savus pienākumus, bet visumā ar ietvēm Jelgavā īpašas problēmas nav.
Kāds ceļu apsaimniekotājs izstāstīja patiesu atgadījumu, un man patiesi kļuva žēl to cilvēku, kam uzticēta rajona ceļu kaisīšana. Vienā vedumā grants bijusi neatbilstoša rupjuma, turklāt akmeņaina, un, nobraucot dažus kilometrus no apmēram 20 maršrutā iekļautajiem, kaisītājs bijis piedzīts ar akmeņiem un granti tā, ka nekas laukā vairs nenācis. Turklāt grants bijusi sasalusi milzīgos klučos. Iztīrīt mašīnu nav izdevies, un, kā jūs domājat, ko kaisītājam nācies darīt? Vīrs ķēries pie lāpstas, un visu ceļu lāpstojis smiltis pats. Ceļš gan tika nokaisīts, bet, vai tādā veidā darbinieki ir gatavi strādāt vairākas reizes dienā, ir strīdīgs jautājums.
Gribētos gan piebilst, ka sniega šķūrētāji, it sevišķi pilsētā, reizēm nepadomā par to, kur sastumt sniegu. Piemēram, pie Zinātniskās bibliotēkas piekļūt ir ļoti grūti, jo priekšā stāvvietai ielas malā sastumts milzīgs sniega valnis. Līdzīga situācija ir arī Lielajā ielā aiz Sv. Annas baznīcas. Lai gan automašīnas tur ielas malā drīkst novietot, piebraukt liedz pa nakti tīrītāju sadzītais sniega valnis. Ideāli, protams, būtu, ja sniegu savāktu un izvestu no pilsētas.
Laikam jau vislielākā vilšanās šajā situācijā ir autovadītājiem, kas maksā nodokļus (gan ceļa, gan akcīzes, iegādājoties degvielu), taču vasarā ir spiesti kratīties pa izdauzītajām, izdrupušajām ielām, bet ziemā jau iepriekš plānot braukšanas maršrutu tikai pa galvenajām ielām, jo, kā no maģistrālajiem ceļiem nost, tā auzās (lasīt, sniegā) iekšā. Protams, nevar visā vainot tikai netīrītos ceļus, arī autovadītāji izvēlas laika apstākļiem neatbilstošu ātrumu, turklāt veic neadekvātus manevrus, tomēr brauktuves kvalitātei ir milzīga nozīme, lai mēs pārvietotos droši. Varbūt, plānojot nākamo ziemu un nepieciešamos sniega tīrīšanas darbus, kāds atcerēsies, ka var uzsnigt arī oktobrī un putināt vairākus mēnešus ar īsiem starplaikiem. Lai Dievs mums stāv klāt, un nesākas līdzīgi sniegputeņi, kādus piedzīvo Bulgārija un Serbija, kur paralizēta satiksme.
Atliek cerēt, ka brīvdienās izdosies aizmirst nebūšanas ar “putrainajām” ielām. Vajag tikai pie mājas stūra kāpt uz slēpēm vai sēsties ragaviņās un doties baudīt īstus ziemas priekus.
