Kad saku, ka man ir depresija, kolēģe smejas. Pēc tādas neizskatoties.
Kad saku, ka man ir depresija, kolēģe smejas. Pēc tādas neizskatoties. Tad jau laikam tā nemaz vēl nav depresija, tikai ieildzis stresiņš.
Bet, ja tā padomā, par ko tad “stresoju”? Vai citiem ir labāk? Cilvēku bioloģiskie pulksteņi gaida saulītes siltumu, bet tās nav. Laika apstākļus neietekmēsi. Cilvēku izmisušie ķermeņi rītos bieži stāv autobusa pieturā pie Viskaļiem, bet autobusa nav. Šoferiem gripa, mazas algas, grūts darbs un jābrauc ar veciem autobusiem. Arī to mēs nevaram ietekmēt.
Vakar vakarā pie veikala “Elta” viens cilvēks gulēja uz ietves sniega putrā. Puteņa un tumsas nogurdinātie gāja garām, daži ziņkārīgi pameta acis, citi apgāja apkārt, pat nepaskatījušies. Pavēroju situāciju. Varbūt kāds izvilks savu mobilo un ziņos policijai? Neviens. Neesmu nekāda labā feja, bet, kas jādara, jādara. Kamēr gaidīju “municipālos” pie nevarīgā, alkohola izmocītā stāva apstājās trīs jauni puiši. Viņi uzskatīja par pienākumu šo vecīti vismaz nosēdināt maliņā. Tad piebrauca Pašvaldības policijas mašīna, un, ielūkojušies gulētāja sejā, vīri pazina Igoru, kas atskurbtuvē nonākot vismaz trīs reizes nedēļā, jo Nakts patversme tik “samocītus” neuzņem. Notikums mani rosināja domāt par dažādām sakarībām. Garāmgājējiem ir vienalga, kas notiek ar vienu dzērāju, autobusu parkam vienalga, kas notiek ar pasažieriem, bet pieaugušajiem vienalga, kas notiek ar jauniešu pašcieņu un raksturu, kad apgalvo, ka jaunatne nu gan ir ciniska, slinka un izlutināta.
Viens gadījums, kurā netieši bija iesaistīti vairāk par divdesmit cilvēkiem, vismaz šajā situācijā parādīja pretējo – jaunieši nav ciniski un pat vecā atskurbtuves klientā redz cilvēku, kas guļ uz ielas aukstumā, jaunieši nav slinki, jo viņiem vajadzēja noliekties pie šā stāva un piepūlēties, lai kaut kā palīdzētu, jaunieši nav arī izlutināti, jo prot tikt galā ar pieaugušo cilvēku vienaldzīgo attieksmi. Turklāt Tēvzemes mīlētājiem varu teikt – visi trīs bija krievvalodīgie. Divi no viņiem runāja skaistā latviešu valodā. Viņu vārdi ir – Sergejs Markovs (mācās par pavāru Amatu skolā), Vladimirs Tumulanovs (2. pamatskolas 8. klases skolēns) un Maksims Makarovs (Rīgas Dzelzceļnieku skolas audzēknis). Ar testu noteikt inteliģences koeficientu tagad ir modē. Šis “tests” gan runā par kādu citu koeficientu. Depresijas man nav, tā spriež līdzcilvēki. Droši vien, ka tā ir tāda gruzdoša sajūta, kas rodas tāpēc vien, ka jūties “dzīvs cilvēks mirušā pasaulē”.
