«Par mani jau nav ko stāstīt, jūs velti kavējat laiku,» man teica veca māmiņa deviņdesmitgadniece Marija Alnes, kad lūdzu atļauju viņu apciemot.
“Par mani jau nav ko stāstīt, jūs velti kavējat laiku,” man teica veca māmiņa deviņdesmitgadniece Marija Alnes, kad lūdzu atļauju viņu apciemot. Galu galā vienojāmies – ja jau Dievs viņai devis tik garu mūžu, turklāt veselību un možu garu, tad tas jau vien ir apraksta vērts. Turklāt jāpiebilst, ka savas dzīves lielāko daļu Marija ir palīdzējusi (un arī tagad palīdz) saviem bērniem, mazbērniem un mazmazmeitiņai spītēt diemžēl vēl aizvien neārstējamai kaitei – iedzimtai nedzirdībai.
Vecā māmiņa dzīvo tepat Jelgavā, Rūpniecības ielā. Tuvojoties Aļņu ģimenes mājai, uzreiz var pamanīt rūpīgi notīrīto trotuāru. Skaidrs, ka tur strādājot pavadīta ne viena vien stunda. Uz melnā asfalta marta saulīte jau pati kausē sniegu, tad katra cīruļputeņa atstātā pūka nav jātīra. Toties pie dažas citas mājas, kuru īpašnieki savai sētas priekšai tādu rūpību nevelta, sniegs draud pārvērsties pļurā, kas nav ne lāgā izejama, ne ar bērnu ratiņiem izbraucama.
Sniegu pagalmā un uz ielas parasti tīra Marijas dēls Andris. Viņš jau ir pensionārs, tāpēc lielu dienas daļu pavada kopā ar māti mājās. “Šogad pirmo reizi mums tā šķūrē ielu, ka sniegs sakrājas virsū trotuāram,” pukojas Marija. Protams, dēlam ir pa spēkam novērst arī šo komunālās saimniekošanas brāķi, taču tepat blakus kaimiņi sūdzas, ka aizšķūrēta arī piekļūšana autobusa pieturai…
Katrai māsai savs liktenis
Tomēr pusotru stundu ar Alnes kundzi runājot, es saprotu, ka tas nav cilvēks, kas daudz gaužas, bet gan cīnās un dara. “Jums vajadzētu atnāk pavasarī. Ārpusē gar sētu mums ir puķu dobe. Tur aug lielās samtenes,” ar zināmu lepnumu saka deviņdesmitgadniece.
Visu mūžu ir daudz strādāts, taču pēc izglītības un profesijas Aļnes kundze, kā pati saka, neesot nekas. Ģimenei, kur tēvs bija galdnieks un māte kā nedzirdīgā strādāja mājas darbus, nepietika naudas, lai izskolotu abas meitas. Vecākā Katrīne studēja Jelgavas Skolotāju institūtā, vēlāk ieprecējās sabiedrībā pazīstamos cilvēkos, kas 1940. gadā nozīmēja traģēdiju. Katrīnes vīra tēvu, Bukaišu pagasta aizsargu priekšnieku, arestēja jau pirmajās okupācijas dienās. Viņš vairs neatgriezās. Pati Katrīne un viņas vīrs kara laikā devās bēgļu gaitās un nu jau ir miruši. Tagad sakari palikuši vienīgi ar māsas meitu.
Bērnībā Marija astoņus gadus gāja ganos. Tolaik visvairāk bijis bail no negaisa, kura melnie mākoņi bija redzami jau pa lielu gabalu. Rudeņos citi bērni sen bija skolā, bet Marijai jāgana govis. Tā kā tēvam dēla nebija, viņa iemācījusies arī meža darbus. Koku gāšanas prasme (ne jau kā tagad ar motoriem, bet gan ar garo rokaszāģi) vēlāk Jelgavā noderēja, būvējot ģimenes māju.
Noslēpumainā uzvārda mainīšana
Pēc Tērvetes sešgadīgās pamatskolas beigšanas Marija ļoti gribējusi iet uz Kaucmindes Lauksaimniecības skolu. Taču naudas tam nepietika, un septiņpadsmit gadu vecumā meitene ieradās Jelgavā, kur, pabeigusi saimnieču kursus, sāka strādāt ēdnīcā. Tur viņas laipno apkalpošanu ievērojis kāds gados vecāks ebreju skārdnieks. Kādu dienu viņš teicis: “Mērij, gribi, es tevi iepazīstināšu ar vienu puisi?” Marija piekrita. Un tā viņa iepazinās ar amatnieku krāsotāju Hugo, kas drīz kļuva par viņas līgavaini. Laulības notika Sv. Annas baznīcā 1935. gadā. Dzīvesdrauga uzvārds bija Hāzenjēgers. To viņš kopā ar brālēnu pēc kara nomainīja pret Alni. Marijai tas gan īsti nav paticis, bet viņai padomu nav prasījuši. Vai jaunā uzvārda izvēle saistījās ar Jelgavas pilsētas ģerboni? To Marijas kundze īsti nezina.
1937. gadā ģimenē piedzima meita Inta, bet vācu laikā – dēls Andris. Līdz okupācijai Marija strādāja Mandelštama apģērbu veikalā Katoļu ielā. Šūt un adīt viņai māte bija iemācījusi jau bērnībā. “Tagad jau tā vairs nav, bet agrāk apģērbu veikalos strādāja drēbnieki, kas uzvalku vai kleitu pielāgoja pircēja augumam,” paskaidro vecvecmāmiņa, kas adīšanu turpina vēl šobaltdien. Alga ebreju uzņēmēja veikalā bija laba. Mandelštams darbiniekiem pārdeva savu preci uz nomaksu. Šūšanas prasme lieti noderēja arī juku laikos. Ģimenei varēja pašūt drēbes pat no novalkātiem karavīru šineļiem.
Vācu laikā gan Hugo, gan Marija strādāja ceļu darbos. Tas bija tālredzīgi, jo tādējādi vīrs izvairījās no iesaukšanas vācu armijā. Vēlāk padomju armijai viņš skaitījās jau mazliet par vecu.
Uzvalks pret kokmateriāliem
Pēc kara izrādījās, ka māja Vaļņu ielā, kur ģimenei bija divistabu dzīvoklis, palikusi aviobumbu un dedzinātāju neskarta. Marija sāka strādāt pilsētas izpildu komitejā par arhitekta sekretāri. “Nemācēju ne rakstīt ar mašīnu, ne arī ko citu. To visu apguvu. Man jau galvā iet ātri,” saka Marija. Ģimenei iztikšana gan bija grūta. Un tomēr, kaimiņu pierunāti, Aļņi pieteicās uz zemi mājas būvēšanai. Vajadzīgās atļaujas Marija izpildu komitejā nokārtoja ātri – tur visi kungi bijuši pazīstami, tad lieta gāja kā no rokas. Taču būvniecībai naudas trūka. Tā ģimenē tika norunāts, ka jāpārdod savulaik Mandelštama veikalā pirktais vīra uzvalks un drēbe. Tolaik tādu mantu labprāt pirka. Tūlīt pēc vīra mātes atgriešanās no Rīgas tirgus Hugo ar naudu devās uz mežniecību. Tur viņš samaksājis par kokmateriāliem. Kubikmetru skaitu, kas tolaik tika iegādāts, Marija neatceras, taču kārtība bijusi tāda, ka pašiem vien jāzāģē, ar zirgu jāvelk no meža ārā, jāved uz gateri un tā tālāk. Kā vēlāk izrādījās, maksājums par kokmateriāliem tika nokārtots pēdēja brīdī, jo jau nākamajā dienā notikusi naudas reforma, kas līdzšinējos rubļus padarījusi desmit reižu bezvērtīgākus…
Māju Aļņu ģimene būvējusi ilgi. Līdz spārēm uzcelta, tā vienu vasaru nostāvēja. Materiāliem nepietika naudas. Vasaras atvaļinājumā Marija cirta meža stigas, vēlāk turpat šķūnī audzēja zinātniskiem eksperimentiem domātās peles un žurkas. “Visu savu mūžu nekur neesmu varējusi aizbraukt. Neko apskatīties. Tikai darbs un darbs,” piebilst Alnes kundze.
Darbu atrast grūti
Inta un Andris pa darbdienām mācījās un dzīvoja Rīgas Nedzirdīgo skolā, kurai ir savs internāts. Arī vecāki iemācījās žestu valodu. Daudz ko mīļam un pazīstamam cilvēkam var nolasīt no lūpām. Marijas mazmazmeitiņa Evija, kas arī mācās nedzirdīgo skolā, internātā gan nepaliek. “Bērni ir bērni. Gadās, ka sastrīdas, viens otram sper, rāda mēli. Labāk tomēr, ja var dzīvot mājās,” saka Alnes kundze. Tā mazmeita ar mazdēla Māra vedeklu patlaban dzīvo Rīgā, bet Māris dzīvo Marijas mājās Jelgavā. Viņš agrāk strādāja RAF, arī tagad dabūjis darbu kādā uzņēmumā Valgundes pagastā. Ģimene kopā ir tikai nedēļas nogalē un svētkos.
Kā iet nedzirdīgiem cilvēkiem brīvajā Latvijā? Marija uzskata, ka kļuvis grūtāk. Padomju laikos meita Inta strādāja specializētā tekstiluzņēmumā, saņēma Rīgā dzīvokli. Tagad atrast darbu ir krietni grūtāk. Dzirdīgais aiziet uz vienu, otru, trešo vietu, līdz galu galā darbu atrod. Nedzirdīgajam vienmēr šādos gadījumos ir vajadzīgs pavadonis – tulks. Mazdēla Māra sieva Inese pabeigusi datorkursus, tomēr darbu atrast nav izdevies. Līdzīgā situācijā ir mazdēls Juris, kas pēc profesijas ir mēbeļnieks. Meitai bijusi pat doma pārdot dzīvokli Rīgā un nākt uz Jelgavu pie mātes. Tomēr Marija atrunājusi. Kur tad nu visi vienā čupā dzīvos! Lai cīnās, kā var, un iztiek kaut kā ar invaliditātes pensijām.
Runājot laiks aizrit ātri. Ir patīkami tikties ar tā sauktajiem stiprajiem cilvēkiem. Un tu kādreiz pat nevari iedomāties, ka veca, veca māmiņa, kas tik tikko pa ielu var aiziet līdz veikalam, patiesībā ir cilvēks, kas ar savu dzīves piemēru un gara spēku spēj palīdzēt daudziem.
