Jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Jaunsvirlaukas pagasta Rozīšu mājās dzīvo pinējs un koka virpotājs tautas daiļamata meistars Sigismunds Roze.
Jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Jaunsvirlaukas pagasta Rozīšu mājās dzīvo pinējs un koka virpotājs tautas daiļamata meistars Sigismunds Roze. Viņa darbus reti var aplūkot izstādēs, bet ik dienas kungs pacietīgi strādā savā darbnīcā, kur top grozi, taburetes un krēsli, lustras, galda virsmas un citi koka izstrādājumi.
Tagad Rozes kungs teic, ka izdzīvo jau 77. dzīves gadu. Savulaik līdztekus kokapstrādei viņam paticis fotografēt, taču pašlaik to liedzot redzes pasliktināšanās. Tomēr cienījamā vecuma kungs arī tagad nav zaudējis humora izjūtu. Kāds draugs, kas uz vecumu kļuvis tālredzīgs, Sigismundam reiz teicis: “Es jau redzu labi, tikai tās rokas par īsām!”
Viena no meistara priekšrocībām ir tā, ka lielu tiesu darinājumu viņš var izrādīt darbībā savās mājās, jo kā krēsli un taburetes, tā galds un grozi tiek lietoti jau ap trīsdesmit gadu.
Sapņus īstenot liedz karš
“Esmu lielsaimnieka dēls. Tēvam bija gateris, mājās visu laiku strādāja galdnieki, tāpēc jau jaunībā mans vaļasprieks bija kokapstrāde,” stāstījumu sāk S.Roze. Plānus mācīties Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas galdniecības nodaļā izjauca pasaules karš. “1944. gada augustā it kā īslaicīgi pametām mājas, bet no bēgļu gaitām atgriezāmies tikai 1945. gada maija beigās. Tad no mājas pāri bija palikusi tikai pusotra siena. Bija jāiet mācīties tur, kur dod ēst, un es sāku skoloties Zaļenieku Lauksaimniecības tehnikumā, bet vēlāk pēc tā reorganizācijas pārgāju uz Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu mācīties dārzkopību. Pēc skolas absolvēšanas 1950. gadā mani iesauca padomju armijā, aizsūtīja uz divgadīgo Aviācijas tehnisko kara skolu, kur apguvu aviotehniķa amatu. Tur man iemācīja metālapstrādi, metināšanu, lodēšanu, motoru uzbūvi,” atmiņās dalās nu jau sirmais kungs. Pēc Staļina nāves Hruščova laikā Sigismundu pārsūtīja uz Kazahstānu, kur vajadzēja nokopt labības laukus. Šajos gados viņš Krieviju iepazina no Kaļiņingradas līdz Sahalīnai. “Toreiz krievi par retajiem vasaras nokrišņiem teica tā: “Oģin dožģ – buģet urožai, dva dožģa – buģet horošij urožaj, tri dožģa – buģet veļikij urožaj!*” stāsta meistars. Armijā izdeva pavēli, ka lauksaimniecības speciālistus pēc viņu vēlmēm var demobilizēt. Tā kā Sigismunds armijas laikā jau trīs reižu piespiedu nolaišanās laikā lidaparātā bija noskaitījis tēvreizi, nezinot, vai paliks dzīvs, viņš kā vecākais leitnants pēc četriem gadiem atgriezās Latvijā.
Dārznieks – Tautas daiļamata meistars
Pēc armijas S.Roze 15 gadu Jelgavas un Dobeles rajonā nostrādāja par dārznieku agronomu. Vēlāk Nīgrandē vadīja konservu cehu, bet tad pārnāca uz Staļģeni, kur no 1975. gada bija ceha vadītājs.
Jau kopš septiņdesmitajiem gadiem Rozes kunga hobijs ir kokapstrāde. “Es taisu to, ko citi netaisa! Kas vēl ratiņus virpo? Kas pītas krēslu virsmas gatavo?” Koka virpotājs teic, ka savām precēm noietu atrod viegli: “Man ir seši mazbērni, no tiem seši neprecēti. Darinājumi jātur krājumā. Tad jebkurā brīdī var arī pārdot. Patlaban palikušas vien sešas taburetes un tikpat krēslu.” Sigismunds izrāda no šķeltajiem kārkliem sešās kārtās pītās krēslu virsmas, demonstratīvi noliek vienu uz grīdas un uzkāpj. Tā jebkurš amatnieks droši pārbaudot savus darinājumus.
Ļaudis biežāk interesējas par taburetēm un citām ikdienā noderīgām mantām. Pamatīgos krēslus pensionētais meistars gada laikā izgatavo kādus sešus līdz divpadsmit, bet viena taburete vidēji top pāris dienās. Parasti koka virpotājs gatavo veselu mēbeļu sēriju. “Visgrūtāk strādāt tad, ja klients kaut ko grib, bet īsti nav pārliecināts, kā vēlamajam objektam jāizskatās.”
Lai iegūtu Tautas daiļamata meistara titulu, Sigismundam bija jāizgatavo 10 darbu. Viņš izvēlējās konkursam pieteikt ratiņu, krēslu, pavārnīcu, spaini, ķipi un citas mantas. “Viena no vērtētājām ar spicām augstpapēžu kurpītēm piesēdās iemēģināt ratiņu, bet viņai nevedās,” smaidot stāsta Rozes kungs.
Īpašie plēsto kārklu grozi
Deviņdesmitajos gados, kad bija jāizšķiras starp iešanu pensijā un turpināšanu strādāt, Sigismundam palīgos nāca grozu pīšana. “Tolaik mēnešalga bija tik liela, cik varēju dabūt, pārdodot dažus grozus.” Meistars stāsta, ka viņa brālis no apaļajām klūgām dienas laikā nopin divus grozus. “Es no plēstajām pa trim dienām vienu nevaru!”
Rozes kunga vaļasprieku gan nav pārmantojuši bērni un mazbērni. “Mazdēls ar instrumentiem šo to padara, bet ar koku tā mazāk,” klusi nosaka pinējs un turpina izrādīt darbnīcu. S.Roze teic, ka visu nopelnīto iegulda jaunu instrumentu iegādei. Tur līdzās urbjmašīnai, frēzei, ēvelei, virpai un citām ierīcēm sagatavoti izejmateriāli 12 taburešu sērijai, kas jau šajā laikā priecē kāda pircēja mājokli.
* Vienreiz nolijis – būs raža, divreiz lijis – būs laba raža, trīsreiz lijis – gaidāma milzīga raža! (krievu val.
