Marta vidus, aiz loga krīt sniegs. Kupenas sašaurinājušas pilsētas ielas tā, ka mašīnām nav īsti kur nobraukt malā un apstāties.
Marta vidus, aiz loga krīt sniegs. Kupenas sašaurinājušas pilsētas ielas tā, ka mašīnām nav īsti kur nobraukt malā un apstāties. Skaidrs, ka ilgi tā vairs nevarētu būt. Jānāk pavasarim. Taču jo ilgāk tas kavējās, jo lielāka ir varbūtība, ka pavasaris nāk ar pamatīgiem paliem.
Viena no lielākajām autoritātēm hidroloģijā LLU profesors Ansis Zīverts stāsta, ka Jelgavā varētu atkārtoties 1958. gads. Toreiz pavasara palos pārplūda daļa pilsētas, cieta lauku rajoni. Taču pastāv arī tāda varbūtība, ka sniegs dienā kusīs, naktī piesals, tādējādi šie pavasara ūdeņi noskries kaut cik pakāpeniski. Vislielākās bažas profesoram ir saistībā ar Jēkabpili. Tā ir plūdu ziņā visbīstamākā vieta Latvijā.
Pērnajā rudenī “Ziņas” viesojās pilsētā ar hercoga Jēkaba vārdu, un mēs centāmies šo problēmu izpētīt dziļāk.
Nepabeigtā Daugavas kaskāde
Pagājušajā gadsimtā palu ūdeņiem visbagātākajā 1931. gadā Daugava pie Jēkabpils pārsniedza savu vasaras vidējo līmeni par 5,56 metriem. Upes caurplūdums tur bija 7470 kubikmetru sekundē. Tomēr visaugstākais reģistrētais Daugavas, ja tā var teikt, katastrofālais rekords – 6,46 m virs vasaras vidējā līmeņa – Jēkabpilī tika fiksēts 1981. gada 31. martā. Topavasar upes baseinā kūstošā sniega daudzums bija viduvējs – tāds kā statistiski katru otro gadu. Upes caurplūdums bija tikai 2920 kubikmetru sekundē. Kāpēc notika šāda dabas katastrofa? Vainīgs bija pamatīgais ledus un vižņu jeb iekšledus sastrēgums. Aiz tā salīdzinoši nelielā – ap 40 – 50 kilometru garā – upes posmā ap Jēkabpili ūdens līmenis sāka celties pēkšņi un strauji. Jāpiebilst, ka ledus un vižņu sastrēgumi veidojas tur, kur cilvēks dabu ir pārveidojis. Proti, Daugavas straujais tecējums tur norimst un sāk plesties Pļaviņu HES ūdenskrātuve.
Jau kopš pagājušā gadsimta sākuma bijuši dažādi Daugavas hidroelektrostaciju būves varianti. Rezultātā īstenojās tas, ko šodien redzam – HES pie Doles, Ķeguma un Aizkraukles. Bet pēc sākotnējā plāna vajadzēja būt arī Daugavpils HES. Ja šī ceturtā kaskādes hidroelektrostacija tiktu uzbūvēta, plūdu problēmas Daugavā, pirmkārt, samazinātos, otrkārt, pārceltos uz kādu mazāk apdzīvotu un saimnieciski aktīvu vietu nekā Jēkabpils un tai piegulošais Salas pagasts.
Pēc kādas formulas veidojas vižņi?
1981. gada decembrī profesors A.Zīverts piedalījās kādā zinātniskā konferencē Baltkrievijā Vitebskā. Darbdienas beigās klusajā, bet strauji uznākušā kailsala stindzinātajā ziemas vakarā viņš ceļā uz viesnīcu nostājās uz tilta un pārsteigts sāka klausīties ne ar ko nesalīdzināmā skaņu jūklī. Švirkstoņa, pīkstieni, burbuļošana… Profesors nobažījies saprata, ka tilta apakšā atdzisušā ūdens straumē dzirdams, kā berzējas iekšledus kristāli jeb vižņi. Tie tobrīd ar milzīgu intensitāti veidojās visā upes garumā.
Vēl līdz šim zinātnei nav izdevies pietiekami smalki izpētīt, kā veidojas vižņi jeb iekšledus kristāli. Svarīgs gan gaisa mitrums, temperatūra, gan ūdens līmenis, straumes ātrums, mutuļošanās jeb turbulence. Bieži gadījušās bargas ziemas, kad Daugava ātri pārvelkas ar parasto ledus kārtu un vižņu veidošanās tajā ilgst tikai pāris dienu. Dažreiz vižņu veidošanās pārsniegusi pat mēnesi. Jāpiebilst, ka Lielupē, kur straume ir lēnāka, šādas vižņu problēmas tikpat kā nav.
Kas ar šo iekšledus kristālu bezveidīgo masu notiek? Tā plūst pa upi uz leju, līdz biezā slānī sastājās tur, kur straumes ātrums samazinājies. Kopš tika uzbūvēta Pļaviņu HES, no augšteces brīvi plūstošā dzīvā Daugava it kā atduras, kļūst pavisam lēna 20 kilometru zem Jēkabpils, kur pie Aiviekstes ietekas sāk plesties tā sauktā Pļaviņu jūra – spēkstacijas lielā ūdenskrātuve. Tur tad arī bieži izveidojas pamatīgs vižņu sastrēgums, kas 1981. gada decembrī un janvārī, pastāvot augstam ūdens līmenim, sablīvējās un sasala sešu metru dziļumā – gandrīz līdz upes dibenam.
Speciālisti lēš, ka vižņu un ledus aizsprosta apjoms tur līdzinājās 20 miljoniem kubikmetru. Šāda “korķa” pārvarēšanai Daugavai vajadzēja nepieredzētu spēku, ko varēja radīt vienīgi milzīga palu ūdeņu masa.
Toreizējie varas vīri, redzēdami, ka Daugavas ledi no Pļaviņu HES līdz pat Līvāniem stāv, bet ūdens līmenis ceļas, nosprieda, ka lieta ož pēc pulvera. No Kauņas tika izsaukts 13 sapieru. Tā 29. martā sākās bezjēdzīga milzīgā vižņu sablīvējuma spridzināšana un bombardēšana no gaisa (no 29. marta līdz 2. aprīlim tika nomests 100 aviobumbu). Sprādzienu vietās pašķīda ledus putra, bet lielā, bezveidīgā masa uz šiem triecieniem nereaģēja.
No šīsdienas viedokļa raugoties, vispareizākais, ko 25. – 30. marta situācijā sāka civilās aizsardzības vadība, bija glābšanas grupu veidošana. Tajās tika iesaistīts 160 vīru, kas dežurēja 14 dažādās apdzīvotās vietās un pie saimnieciskajiem objektiem. Viņiem pastāvīgā rīcībā bija gan tikai divas automašīnas, divi traktori un viena amfībija. Tomēr tas bija spēks, kas varēja sākt darboties jebkurā brīdī, tiklīdz ūdens līmenis Daugavā strauji celtos.
30. marta rīts daudz neatšķīrās no 29. marta vakara. Sastrēgušais ledus stāvēja, visā turpmākās dienas garumā Daugava pacēlās tikai par pieciem centimetriem, sasniedzot 4 metrus 81 centimetru virs normālā līmeņa. Grūti pateikt, kas notika tālāk, taču, iespējams, vakara krēslā novērotāju nepamanītas līdz sastrēgumam pie Ābeļu salām piecus kilometrus virs Jēkabpils nonāca ūdens masas, ko bija aizturējis ledus un vižņu sastrēgums pie Līksnas (60 kilometru virs Jēkabpils). 30. marta vakarā 16 kilometru virs Jēkabpils Daugava pēkšņi pārpludināja starptautiskas nozīmes autoceļu Rīga – Daugavpils. No pulksten 21 līdz 23.10 ūdens par 30 centimetriem pacēlās arī Jēkabpilī. Tas šajos apstākļos jau nozīmēja daudz – applūda 28 ielas, 288 mājas, tajā skaitā administratīvās ēkas un Salas pagasta 60 lauku māju. Ar civilās aizsardzības vienību palīdzību naktī no dzīvībai bīstamajām vietām tika evakuēti 127 cilvēki, apmēram sešsimt evakuējās paši.
Pēc trauksmainās nakts sekoja vēl trauksmaināka 31. marta diena. Par spīti visam, upes līmenis pie Jēkabpils vēl turpināja celties. Pulksten 19.40 tika fiksēts Daugavas katastrofālais 6,46 m (virs vidējā vasaras līmeņa) rekords. Applūda apmēram trešdaļa pilsētas – 65 ielas, 650 māju, 2 skolas, 13 kurinātavu, daudzviet nebija elektrības, dzeramā ūdens. Palīdzība tika sniegta ap 800 cilvēkiem. Turklāt evakuācijas darbi turpinājās ne tikai Jēkabpilī un Salas pagastā. Ap pulksten vieniem 1. aprīļa naktī pāris kilometru zem Jēkabpils Daugavas ūdeņi pārrāva pirms pāris gadiem uz Sakas salas izbūvēto (1998. gada janvārī spridzināto) lielceļu dambi, un ūdens līmenis pilsētā pamazām sāka kristies. Pēc liktenīgā mirkļa neapskaužamā situācijā nokļuva Zeļķu tilts, pie kura palu ūdeņu ceļu nosprosto dzelzceļa uzbērums un kuram nu pārrāvuma radītais ūdens un ledus gabalu vilnis spēji nesās virsū. Tomēr šī būve lielo spiedienu izturēja.
Lieli zaudējumi lauksaimniekiem
Vissmagāk tobrīd klājas Salas pagastā. 31. marta vakarā “Kronvaldu” lielfermā ar 1400 govīm ieradās gandrīz visi saimniecības galvenie speciālisti, priekšsēdētāju Ludi Skostu ieskaitot. Bija skaidrs, ka sliktākajā gadījumā palu ūdeņi var ienākt fermā. Tādēļ vajadzēja tam sagatavot modernās slaukšanas iekārtas, barības piegādes mehānismus, elektrolīnijas u.tml. Vēlāk tika runāts, ka “Kronvaldi” bijuši uzbūvēti plūdu apdraudētajā zonā, tomēr no 1965. līdz pat 1981. gadam tikai vienu reizi – 1970. gadā – tur bija gadījušies draudīgāki plūdi, kad ūdens gan cēlās salīdzinoši lēni un vismaz par pusotru metru zemākā līmenī. Tagad situācija mainījās negaidītā ātrumā. Toreizējais lielsaimniecības direktors L.Skosta, atceroties 1981. gada 31. martu, stāstīja: “Daugava, kas bija pārrāvusi vižņu un ledus sastrēgumus pie Līksnas un Ābeļu salām, sastrēgumu Pļaviņu HES ūdenskrātuves galā pie Zeļķu tilta ar to pašu vilni pārraut nespēja. Tas izskatījās pārdabiski, bet ūdens gāzās virsū “Kronvaldiem” pret straumi – no upes lejasgala, it kā atsitoties no Zeļķu tilta sastrēguma. Bija vakara slaukšanas laiks – no pulksten 19 līdz 19.30. Uz vietas atradās gan slaucējas, gan plūdu dēļ tur sabraukušie saimniecības galvenie speciālisti. Tika paspēts lielāko daļu govju palaist vaļā un izdzīt no fermas. Bet nelaime, ka “Kronvaldi” tobrīd jau atradās it kā uz salas un govis pat traktora vilktas krita zemē un nebija dabūjamas pāri nelielai graviņai, kas bija pārplūdusi un atdalīja fermu no palu neapdraudēta lauka. No 1400 govīm izdevās izglābt tikai apmēram simtu, kas visu to nakti saspiedušās nostāvēja pie fermas uz skābbarības kaudzes.
